Jēzus dzīve kā krusta gājiens

Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. [Jes.53:10]

Kādā draudzē, kurā laiku pa laikam viesojos, sākoties ciešanu laikam uz altāra divās vāzēs bija ielikti ērkšķi – biedējoši, asi, sakaltuši, nedzīvi. Bet tuvojoties Lieldienām starp ērkšķiem parādījās zaļi asniņi. Biju pārsteigts par redzēto. Domās tas sasaistījās ar Jēzus dzīvi, proti, Viņa zemes dzīve bija krusta dzīve.

Viņš piedzima un ienāca šajā pasaulē nevis sevis dēļ, bet mīlestības vadīts – mūsu, cilvēku, dēļ – lai kļūtu par mūsu pēdējo un vienīgo cerību – ka Viņš pats teica – es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.

Visa Viņa dzīve bija krusta gājiens – ceļš uz Golgātas krustu. Mācekļi, kas Viņam sekoja, priecājās par brīžiem, kad Jēzus apliecināja savu dievišķo spēku dziedinot ļaudis, apsaucot vētru, ejot pa ūdens virsu un darot citus brīnumus, bet Viņš norādīja, ka tā nav viņa pamatkalpošana cilvēkiem, Viņš nav nācis šo lietu dēļ, bet iet uz krustu. Tiklīdz Viņš sāka runāt par krusta nāvi, tad mācekļi teica, Ak, Kungs, lai tas tev nenotiek.

Un Viņa dzīves beidzamās dienas bija ciešanu pilnas – un tieši to dēļ viņš ir nācis pasaulē. Viņa mācekļi Viņu atstāja, karavīri un jūdi apmēdīja un apspļaudīja, ļaudis nodeva krusta nāvei. Viņu piesita krustā – vienu, nožēlojamu, atstātu. Realitāte bija daudz nožēlojamāka, nekā altārgleznās attēlotais skats.

Palmu svētdienā [Jņ.12:12] mēs ieraugām Jēzu, kā ērkšķi, kurš ir raisījis kādu asniņu, bet līdz galam neuzplaukst. Līdzīgi tas bija arī Jēzus apskaidrošanā. [Mt.17:2] Protams, Jēzus bija, ir un būs Dievs, bet savā krusta dzīvē viņš līdz galam neatklāj savu godību. Tāds bija Viņa uzdevums – mirt mūsu vietā, jo katrs no mums esam pelnījuši mūžīgo nāvi – vai gribam to vai nē, vai ticam tam, vai nē.

Bet Lieldienu rītā šīs ērkšķis, jeb pazemīgā cilvēkā apslēpies Dievs, atklājas visā spožumā. Kā ērkšķis, kurš visiem par brīnumu kupli uzplaucis un uzziedējis – Viņš nāk uz stājās savu mācekļu vidū tur toreiz, un šeit mūsu vidū šodien. Viņš – kuram nodota visa vara debesīs un virs zemes – nāk mūsu vidū, lai mums kalpotu – un nograutu to sienu, kas šķīra mūs no Dieva, lai dzēstu to kredītu, kas mums bija Dieva priekšā, un dāvā mums Dievbērnības garu.

Ar Kristību, ikdienas grēknožēlu un grēku piedošanu, Evaņģēlija vēsti un Svēto Vakarēdienu Viņš mūs kopj un ved cauri šai mūsu krusta dzīvei pretī godībai, kur arī mēs, Viņam ticīgie, kā necili ērkšķi Viņa dēļ uzplauksim kā krāšņi zari pie sava vīna koka.