Kas esmu es?

Vai esmu es tas, ko citi par mani saka?
Vai esmu tikai tas, ko zinu par sevi?

Nemierīgs, ilgojošs un slims,
kā putns savā būrī,
cīnoties pēc dzīvības elpas, it kā kāds man žņaugtu rīkli;
alkstot pēc krāsām, pēc ziediem, pēc putnu dziesmām,
slāpstot pēc laipniem vārdiem un cilvēciskas tuvības,
trīcot dusmās par kaprīzu tirāniju un vissīkākajiem apvainojumiem,
mocīts nemierā,
gaidot lielus notikumus, kas nekad nenotiks,
bailīgi bezspēcīgs un noraizējies par tālajiem draugiem,
noguris un tukšs lūgšanā, domās, rīcībā,
vājš un gatavs no visa atvadīties.

Kas esmu es? Šis cilvēks vai kāds cits?

Es šodien esmu šis cilvēks un rīt kāds cits?
Vai esmu abi vienlaikus?
Krāpnieks citiem, bet man nekas vairāk kā gaudojošs, nicināms vājulis?
Vai tas, kas ir manī, ir salīdzināms ar uzvarētu armiju, kas nekārtībā bēg jau pirms zaudētas kaujas?
Kas esmu es?
Viņi mani izsmej par šiem jautājumiem.

Lai kas es arī būtu, Tu mani pazīsti, ak Dievs.
Tu zini, ka esmu Tavs.