Mierinošas zāles ļaudīm, kuri ir lielos piemeklējumos

Pirmkārt, lai cilvēks nebalstās sevī un nevadās pēc savām sajūtām, spriežot par sevi pašu, bet lai satver Dieva vārdu un turas pie tā, kas viņam tiek sacīts Dieva vārdā. Lai viņš balstās šajā vārdā un saista ar to visas domas un sajūtas!

Otrkārt, viņam neklājas domāt, ka viņš ir vienīgais, kas pieredz tādus piemeklējumus saistībā ar pestīšanu. Kā apustulis Pēteris (1.Pēt.5:9) raksta, tādus izcieš cilvēki daudzviet pasaulē. Cik bieži Dāvids Psalmu grāmatā kliedz un sūdzas: “Es esmu atstumts no Tavām acīm!” (Ps.31:23) un: “..es kļūstu līdzīgs tiem, kas grimuši kapa bedrē (ellē)!” (Ps.28:1). Šāds piemeklējums dievbijīgajiem nav retums, un tas izraisa lielas ciešanas – tas arī ir pareizi.

Treškārt, lai viņš nekādā gadījumā netiecas atbrīvoties no šī piemeklējuma, iepriekš nejautājot pēc Dieva gribas, bet lai priecīgi un pārliecināti saka Viņam: Tavs, nevis mans prāts lai notiek, mīļais Tēvs, – arī tad, ja man jādzer šis biķeris (salīdz. Lk.22:42).

Ceturtkārt, te nav citu spēcīgāku zāļu kā – uzsākt sarunu, gluži kā Dāvids sacīja (Ps.18:4): “Es piesaukšu To Kungu, kas augsti teicams, un tad es tikšu pestīts no saviem ienaidniekiem.” Jo ļaunais gars ir grūtsirdības gars, kas nevar tikt padzīts ar skumjām, žēlabām, nedz bailēm, bet tikai ar Dieva slavēšanu, no kuras sirds top priecīga.

Piektkārt, viņam uzcītīgi jāpateicas Dievam, ka ir šāda piemeklējuma cienīgs. Daudziem tūkstošiem cilvēku tas ir liegts. Tas arī nebūtu labi un noderīgi, ja cilvēki zinātu, cik liels labums ir apslēpts piemeklējumos. Daži ir gribējuši to uzzināt un tādā veidā nodarījuši lielu kaitējumu. Tādēļ šajā lietā un visās ciešanās labprātīgi jāpanes Dieva roka, noliekot raizes malā. Jā, tā ir pati labākā Dieva žēlastības un mīlestības zīme attiecībā pret cilvēku (Ps.94:12; Ebr.12:6; Atkl.3:19).

Šādā gadījumā var lasīt vai dziedāt 142. salmu, kas ir īpaši piemērots šai vajadzībai un ko gribu tulkot šādi:

Es piesaukšu Dievu ar savu balsi, es pielūgšu Dievu ar savu balsi,
Es izteikšu savas sūdzības Viņa vaiga priekšā un darīšu savas ciešanas zināmas Viņam,
Cikkārt mans gars ir bailēs iztvīcis, Tu rādi man manus ceļus (tas ir, Tu rūpējies par to, kā man klājas un kam ar mani jānotiek).
Šajā ceļā viņi slepeni liek man valgus manā ceļā (to dara velns, iedvesdams ļaunās domas, ka cilvēks nezina, kur rast izeju, tādēļ kļūst sarūgtināts, domādams par savu rīcību un dzīvi. Tomēr tas viss jāatstāj Dieva ziņā – Viņš labi zina, kas notiek un kam jānotiek).
Es raugos pa labi, un redzi, tur nav neviena, kas mani pazītu. (Tas ir, dvēsele raugās pa labi, un tai šķiet, ka tā nav piederīga tur, kur ir atpestītie. Neviens to nepazīst, un tā grib bēgt un ilgojas tikt projām no šīs zemes, taču tā to nespēj – kā tālāk sacīts).
Man nav, uz kurieni bēgt (tas ir, nekur es nevaru izbēgt, man jāpaliek baiļu varā un jāiztur), un nav neviena, kam rūp mana dvēsele (tā dvēselei šķiet, tā dvēsele jūtas. Taču tādēļ tai nav jāatkāpjas, nedz jāseko tādai šķietamībai un sajūtām).
Es Tevi piesaucu, mīļais Kungs (jo nekas cits nespēj mani mierināt, neviens nespēj man palīdzēt, vienīgi Tu), un saku: Tu esi mana paļāvība un mana daļa dzīvo zemē (tas ir, it viss man saka, ka man jāmirst un jāiet pazušanā, taču es pretojos un saku: nē, es dzīvošu [mana dvēsele dzīvos] – to sagaidu no Tevis)!
Uzklausi manu lūgšanu (manas vaimanas), jo esmu novājējis un nomākts! Izglāb mani no maniem vajātājiem, jo viņi ir man par spēcīgiem!
Izved manu dvēseli no šī cietuma, lai tā slavētu Tavu Vārdu, un visi taisnie būtu ap mani (viņi pateicas līdz ar mani un par mani kā par pazudušo avi (Lk.15)).
Tādēļ, ka Tu dari man labu (mani atalgo) (tas ir, sniedz mierinājumu nelaimes vietā un palīdzību pret ļaunumu).

Sestkārt, ir svarīgi nešaubīties par patiesā un uzticamā Dieva apsolījumu. Jo tieši tādēļ Viņš ir apsolījis uzklausīšanu, jā, arī pavēlējis lūgt, lai mēs zinātu un stingri ticētu, ka lūgšanas tiks uzklausītas, – kā Kristus saka (Mt.21:22): “Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit;” (Mk.11:24): “Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” Arī (Lk.11:9 un tālāk): “..Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?”

Tomēr nepieciešams arī pareizi atzīt šo Kristus personu – vienīgi ar Viņa starpniecību tiek samaksāts par visiem mūsu grēkiem un mums tiek dota Dieva žēlastība. Tādēļ cilvēkam neklājas runāt ar Dievu bez šī starpnieka.

Taču, ja pēc šādu zāļu lietošanas piemeklējums kļūst vēl spēcīgāks, tad nav jādara nekas cits, tikai jāpaliek pie iepriekšminētā padoma. Jo šis lielais kārdinājums ir laba zīme, kas rāda, ka drīz tas beigsies, ka uzvara pār velnu jau ir pavisam tuvu – velns tikai vēl izmēģina visu, ko spēj. Arī faraons visniknāk vajāja Israēla bērnus pašās beigās (2.Moz.1:8–14). Tāpat arī miesīga vājuma un slimības laikā redzam, ka tad, kad zāles iedarbojas un cilvēkam palīdz, viņš vispirms kļūst vēl smagāk slims. Tādēļ šim cilvēkam, kam ir piemeklējums, nepieciešama cerība un labs mierinājums.