Kas tad patiesībā ir apustuliskā sukcesija?

Apustuliskās baznīcas mācības skaidrojumā blakus sākotnējā apustuliskuma mācībai tiek runāts par sukcesijas apustuliskumu, kam šodien ir tik liela loma kristietībā. Kas tad patiesībā ir apustuliskā sukcesija, ar kuru dižojas anglikāņu baznīcas un zviedru baznīca, bet savukārt Austrumu baznīcas un Romas baznīca to uzskata par savu īpašumu?

Moehlers lielā saskaņā ar Ņūmenu un viņa draugiem Anglijā, tāpat kā ar krievu domātājiem, tādiem kā Homjakovu, ir mēģinājis savā slavenajā simbolikā izgaismot katoliskā tradīciju jēdziena būtību modernajā katolicismā. Vircburgas dogmatiķis J. Ranfts vienprātībā ar citiem katoļu zinātniekiem savā zinātniskajā darbā “Katoliskā tradīciju principa izcelšanās” ir parādījis Moehlera interpretācijas izcelsmi no laikabiedru filozofijas, no romantiskās domas par sabiedrību kā organismu. Moehlers visu tāda veida kopību dzīvē saskata tradīcijas likumu, kas saista vienas tautas vai reliģijas kopienas dažādās paaudzes. Viņš domā, ka “dievišķais mūsu baznīcas dibinātājs, nozīmējot ticīgo kopienu par savu paliekošo balsi, neizvēlējās nevienu citu likumu kā tikai tādu, kas derētu visiem cilvēciskās dzīves noteikumiem.”

Tāpat kā ir viens tautas nacionālais gars, kas katru tautu cauri paaudžu paaudzēm uztur tās vienotībā, tāpat ir reliģiozo kopienu kopējais gars. Kā piemēri tika minēti ne tikai ķīnieši, persieši, muhamedāņi un grieķu pagānisms, bet pat luterisms:

Beidzot jāapskata paša Lutera iedibinājums. Viņa baznīcas attīstītās mācības, kuras ietvertas ticības apliecības grāmatās, kopumā ņemot, ir saglabājušas ļoti daudz no viņa gara, tā ka pirmajā acu mirklī vērotājam tā šķiet patiesi luteriskas. Ar dzīvu izjūtu kā nāvējoši tiek noraidīti majoristieskie, sinergistiskie un citi viedokļi; un tiešām (Lutera garā aplūkojot) kā nepatiesi, izslēgti no tās kopības, kurā viņš bija kļuvis par ‘dzīvo principu’; un draudze, kuru Vitenbergas reformātors dibināja, pierādija sevi kā nekļūdīgu viņa vārdu izklāstītāju.

Kas par pamācošiem teikumiem! Bet katrs taču redz, cik tas ir sagrozīts luterisma izskaidrojums, un mums nav jātērē lieki vārdi par to, ka luteriskā baznīca nav Lutera dibināta reliģioza apvienība, kuras princips ir Lutera gars. Tas, kas mūs interesē, ir fakts, ka šis baznīcas izskaidrojums arī tad nekļūst pareizs, kad Luteru aizvieto ar Kristu, šķietami Vitenbergas reformātora dibināto draudzi ar “Kristus dibināto baznīcu” un, no katoļu baznīcas puses luterisko baznīcu kā “nemaldīgo Lutera vārdu izklāstītāju” aizstājot ar “nemaldīgo Kristus vārdu izklāstītāju”. Nav vajadzīgas vispirms nepārprotamas norādes uz ķīniešiem, grieķiem, persiešiem un muhamedāņiem, lai atzītu, ka šai idejai par kopējo garu, kas “nemaldīgi” ar skolotāju palīdzību atklājas mācības un sukcesijas tradīcijā, vispār nav nekā kopēja ar kristīgo ticību un apustuļu liecību.

Mēs neapstrīdam, ka šī ideja eksistēja visā antīkajā, helēniskajā un austrumu pasaulē un eksistē vēl šodien. Bet mēs strikti noliedzam, ka šī ideja ir bibliska un kristīga un ka tā vietām ir ietekmējusi Bībeles valodu un vēlāk iespiedusies Kristus baznīcā, un palīdzējusi izveidot katoliskās baznīcas jēdzienu. Svētais Gars, kas rada ticības un atziņas vienību, nav kristīgi reliģiskās sabiedrības kopējais gars. Baznīca kā Dieva tauta ir kaut kas pilnīgi cits nekā Mani vai Muhameda tauta. Baznīca kā Kristus ķermenis nav viens organisms kā kāda laicīga kopiena, ģimene, tauta vai kāda cita “korporācija”.

Moehlera un visa romantisma pārpratums nav jāattaisno ar to, ka jau senbaznīcā attiecībā uz Kristus baznīcu tika pielietotas antīkās reliģijas socioloģijas kategorijas. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka baznīcu tēvi nāca no antīkā pagānisma un tāpēc vēl ilgi nesa sev līdz tā jēdzienus, piemēram, apoloģētikā. Mums turpretī būtu jāizšķir, kas ir patiesi biblisks un kas baznīcā ir ienests no antīkās pasaules. Protams, mācība par baznīcas katolicitāti un apustuliskumu ir Svēto Rakstu mācība. Bet ne veids, kā turpmākajos gadsimtos tika izprasts topošās katoļu baznīcas katolicitāte un apustuliskums. Ņemsim kā piemēru teikumu, ar kuru Augustīns atspēkoja donātismu:

Visa zeme ar pārliecību spriež,

t.i., visa baznīca, kamēr donātisms bija izplatīts tikai Āfrikā. Šis teikums, kas reiz vispirms satricināja Džona Henrija Ņūmena ticību Anglijas baznīcas katolicitātei un kas vienmēr no jauna ir tik dziļi iespaidojis katoliskās un augstās baznīcas aprindas, nav nācis no Rakstu atklāsmes, bet gan no nekristīgās pasaules reliģiozās domāšanas, iespējams, no reliģijas vissenākajām formām, kas mūsos joprojām ir dzīvas vai var kļūt dzīvas. “Vox populi vox Dei” [Tautas balss ir Dieva balss] – tā ir stoiciskā filozofija un vienlaicīgi arī mūžsena gudrība – vai muļķība.

Mana tauta nekad nesamierināsies ar maldiem.

Ar šiem vārdiem Muhameds izsaka savu mācību par idjma – visu muhamedāņu vienprātību. Moehlers ir pilnīgi pareizi saskatījis, ka šeit ir runa par mācībām, kas sastopamas arī ārpus baznīcas. Bet viņš nav saskatījis, ka tās nav no Svētajiem Rakstiem un nav ar tiem savienojamas.

Jau neiespējamībai praktiski pielietot pazīstamo Lerīnijas Vincenta kanonu būtu vajadzējis pierādīt, cik neiespējami ir izprast baznīcas mācību pēc šiem principiem. Ievērojot to, katoliskajai un sekojoši arī ortodoksajai mācībai jābūt tādai, “kam visur, vienmēr un visi ir ticējuši”. Par katolicitātes telpu “visur” mēs jau tikko runājām. Kas attiecas uz laika katolicitāti “vienmēr”, tātad uz to, ko mēs citādi saucam arī par apustuliskumu, tad ar to nav labāk. Līdz ar to mēs nonākam pie apustuliskās sukcesijas mācības kodola. Kas ir šis kodols?

Tā ir visu lielo Āzijas un helēniskās pasaules gudrības skolu un reliģiju pārliecība, ka sākumā ir patiesība, kas no paaudzes uz paaudzi tīri, neko nepieliekot un neatņemot, savā ziņā, no rokas rokā, – Tridentas ceturtās sēdes “quasi per manus tradita” [it kā ar roku piegādāts] ir ļoti sens tehnisks formulējums – tiek nodota tālāk, no tēva – dēlam, no meistara – māceklim. Šo domu mēs atrodam arī Svētajos Rakstos, pie Pāvila, kad viņš 1.Kor.11:23 un 15:3 lieto tehniskus formulējumus kāda mantojuma saņemšanai un tālāknodošanai (παρελαβον – παρέδωκα) kas, starp citu, viņa apustulāta patstāvībai, ko viņš Vēstulē galatiešiem tik ļoti uzsver, nemaz nekaitē. Arī Jaunajā Derībā ir mantojuma jēdziens tajā nozīmē, ka Evaņģēlija vēsts vai kāda noteikta vēsts tiek uzticīgi glabāta un nodota tālāk (piem., 1.Tim.6:20), neko nepieliekot un neatņemot no tās (Atkl.22:18). Šai “tālāknodošanai”, vai tā būtu apustuļu mutvārdu sludināšana vai jau rakstveida, tomēr nav nekā kopēja ar to, ko vēlāk pretnostatīja kā “Rakstu tālāknodošanu”.

Apustuliskā liecība ir viena un tā pati, vai mutiska vai rakstiska, un īsta baznīcas mācības tradīcija Jaunās Derības nozīmē nav nekas cits kā šīs liecības dzīva tālāknodošana sprediķī un mācībās. Tā nekad nevar būt patstāvīgs atklāsmes avots. Tāpēc īsta apustuliska sukcesija vienmēr ir tikai mācības sukcesija, konstatējama pēc sludināšanās satura identitātes attiecīgajā baznīcā ar Jaunajā Derībā doto apustuļu liecību. Ir gan arī skolotāju, apustuliskās vēsts uzticīgo sludinātāju, sukcesija. Bet tā ir tikai Dievam zināma, jo tikai Dieva acs redz patieso baznīcu. Padarīt to uzskatāmu sukcesijas sarakstos ir saprotama vēlēšanās. Tā ir cilvēciska vēlēšanās, kas ir izpaudusies skolotāju sarakstos antīkās pasaules daudzu skolu un reliģiju tradentu ķēdēs. Amatu un mantojuma tālāknodošanas ķēžu sastādīšanai iespiežoties baznīcā, tajā no jauna iespiedās arī kāda daļa no sensenajām nekristīgajām reliģijām. Tā cilvēciskās grāmatās tika meklēts tas, kas ir atrodams tikai Dieva grāmatās.