Labāk “mēs”, nekā “es”

Baptistu autors Džareds Vilsons raksta:

Amerikāņu baznīca ir nodarījusi lielu ļaunumu, savu ticības ceļu apvienodama ar amerikāņu sapņa vērtībām. Mums patīk lietot tādas frāzes kā “personīgais Kungs un Pestītājs” un “personīgas attiecības ar Jēzu”, no kurām neviena nav nepareiza pati par sevi, turklāt tās neatspoguļo dzīves pilnību Jēzus valstībā.

Patiesība ir tāda, ka, lai gan esam glābti kā indivīdi, mēs neesam glābti, lai tālāk dzīvotu individuālu dzīvi. Un, lai gan mūsu ticība, iespējams, ir personīga, tomēr tā nav privāta.

Mēs esam izglābti nevis tāpēc, lai dzīvotu individuālu dzīvi, bet gan lai staigātu kopīgā ceļā, kur neviens solis nav iespējams bez citiem. Viņiem esam vajadzīgi mēs, un mums ir vajadzīgi viņi. Dievs ir pārliecināts kopienas piekritējs. Viņš to ir radījis.

Kad Jēzus mācīja Saviem mācekļiem lūgt, Viņš teica, lai viņi vēršas pie Dieva ar vārdiem “Mūsu Tēvs” (Mt.6:9). Dievs pavisam noteikti ir mans Tēvs. Un Viņš pavisam noteikti ir jūsu Tēvs. Tomēr lūgšanā, ko mums deva mūsu Kungs, mēs lūdzamies nevis kā atsevišķi indivīdi, bet kā ģimene. Mūsu Tēvs debesīs. Mūsu Tēvs, kurš mums ir devis Jēzu, mūsu brāli. Mūsu Tēvs, kurš ir sūtījis Garu mūsu sirdī. Mūsu Tēvs, kurš mūs visus saista kopā ar nesaraujamām saitēm – mūs kā baznīcu, kā kopienu, kā miesu. Mēs nekad nelūdzamies vieni. Mēs varbūt lūdzamies, atrazdamies vienatnē, bet mēs nekad nelūdzamies vieni.

Mēs nedzirdam, bet mūsu Tēvs dzird citu balsu kori. Mūsu lūgšanas apvienojas ar visas baznīcas lūgšanām debesīs un virs zemes. Tās ienāk Jēzus ausī un no Viņa mutes nonāk mūsu Tēva ausī. Mūsu lūgšanas tiek uzklausītas kā Jēzus lūgšanas. Galu galā mēs esam Viņa miesa. Kad lūdzas pirksts, kad lūdzas elkonis, kad lūdzas plecs – kad lūdzamies mēs visi, katrs individuāli veidojot miesu, – visas mūsu lūgšanas iziet caur Jēzus muti vienotā lūgumā mūsu visu Tēvam.

Pat mūsu Bībeles lasīšana un studēšana nav nekāds garīgais solo vingrinājums. Mēs Rakstus studējam kopīgi, pat tad, ja sēžam vieni paši savā atpūtas krēslā ar Bībeli klēpī. Bībele, kuru mēs lasām, – jau pati šī grāmata vien – ir kopienas produkts. Tā bija kāda kopiena, kura pieņēma smagus, Gara vadītus lēmumus par to, kuras grāmatas tiks iekļautas kanonā un kuras ne, kā tās tiks sakārtotas, kā tās tiks sadalītas nodaļās un pantos un kā tās tiks tulkotas.

Svētā grāmata, ko mēs turam rokās, ir neskaitāmu ticīgo paaudžu darba rezultāts. Tā it nemaz nelīdzinās kādai personīgai grāmatai, kuru mēs lasām privāti. Mēs to studējam, bieži vien neapzināti, arī ar vecāku, svētdienas skolas skolotāju, mācītāju, profesoru, autoru un citu cilvēku gudrību, kura mūs vada. Viņi ir tie, kuri ir veidojuši mūsu zināšanas, pieņēmumus un uzskatus. Tāpat kā lūdzamies ar vārdiem “Mūsu Tēvs”, mēs arī turam rokās “mūsu Bībeli”. Tā ir nevis grāmata, kas paredzēta, lai uzturētu personīgas attiecības ar Jēzu, bet gan baznīcas grāmata, ar ko mūsu Kungs mūs, Savu līgavu, uzrunā kā kopienu un vienu miesu – pat tad, kad mēs sēžam pilnīgi vieni.

Agrīnā baznīca tūlīt pēc Vasarsvētkiem “pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās” (Ap.d.2:42). Vēl vairāk, “visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja” (44.–45. p.). “Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti” (46.–47. p.). Ievērojiet agrīno kristiešu dzīves kopības raksturu. Viņi pulcējās kopā uz dievkalpojumiem, mācībām, lūgšanām, maltītēm un tāpēc, lai būtu sadraudzībā. Viņi upurēja savu mantu, lai rūpētos par citiem kopienas locekļiem. Viņi pārveidoja savas mājas par pulcēšanās vietām saviem brāļiem un māsām Kristū. Nav ne miņas no ego-centriskas kristietības. Patiesībā ir vērojama pilnīga nespēja privatizēt ticību. Apustuļu darbos mēs redzam piemēru tam, ko Pāvils domāja, rakstīdams, ka “savā starpā visi esam locekļi” (Rom.12:5).

Pāvila vārdi pirmā gadsimta romiešiem tikpat lielā mērā ir arī Pāvila vārdi mums. Sabiedrībā, kas ir apreibinājusies ar visu personīgo, kur mūsu pasaule bieži vien sarūk līdz viedtālruņa ekrāna izmēram, kur mans personīgais šis un mans personīgais tas ir viss, kas ir svarīgs, ticīgajiem nav vajadzīga vēl viena personīga lieta. Ne personīga Bībele, ne personīga lūgšana, ne personīgs Jēzus, ar kuru katram cilvēkam ir personīgas attiecības. Drīzāk mums ir vajadzīga reformācija, kas atgūst un svin baznīcu. Kristus miesu. Ticīgo ģimeni. Kur “mēs” ir svarīgāks par “es”.

Mums ir kopīga ticība, kopīga cerība, kopīga mīlestība. Mēs neesam ķermenis tikai metaforiski. Mēs neesam vienoti cits ar citu tikai simboliski. Mēs tādi esam patiesībā. Kad man todien pieskārās manu brāļu rokas un arī viņu lūgšanas, mani aizskāra kopā būšanas skaistums. Jēzus nodibināja kopienu ne jau tāpēc, ka tā sākumā šķita laba ideja. Viņš nodibināja kopienu, jo tā ir vienīgā labā ideja ticīgo labumam. Tā ir mūsu labad. Un tā ir vieta, kur Viņš mums dāvā Savas labās dāvanas – piedošanu, dzīvību un pestīšanu.

Svētlaimīgi tie, kuriem neizdodas uzturēt personīgas attiecības ar Jēzu, bet kuri atrod savu dzīvi ticīgo kopienā, kas ir paša Jēzus miesa.