Lepns miers
Nesen es lasīju Lesinga teikto:
“Es esmu par lepnu, lai domātu par sevi kā par nelaimīgo, sakožu zobus, un ļāvu laiviņai peldēt, kā vējš un viļņi vēlas. Pietiekami, ka es pats negribu to apgāzt!”
Tu redzi arhīvu par Dienišķo lūgšanu gads
Nesen es lasīju Lesinga teikto:
“Es esmu par lepnu, lai domātu par sevi kā par nelaimīgo, sakožu zobus, un ļāvu laiviņai peldēt, kā vējš un viļņi vēlas. Pietiekami, ka es pats negribu to apgāzt!”
Ne likums, bet dzīvais Dievs un dzīvais cilvēks, kas mani satiek Jēzū Kristū, ir manas sirdsapziņas sākotne un mērķis.
Tas pieder cilvēciskās dzīves un rīcības ierobežotībai, ka rēķināmies ar to cilvēku atbildību, ar kuriem saskaramies. Tieši šajā atbildība atšķiras no vardarbības, ka tā atzīst atbildību citos cilvēkos, un ļauj viņiem apzināties sevi ar sevis paša atbildību.
Pirmkārt, kristietim nasta ir otra cilvēka brīvība, par ko mēs iepriekš runājām. Brīvība darbojas pret cilvēka patvaldnieciskumu, un tomēr viņam tā jāatzīst.
Kungs Jēzu Kristu. Tu biji nabags un nožēlojams, sagūstīts un atstāts kā es. Tu zini visas cilvēku vajadzības, Tu paliec pie manis, kad pie manis nav neviena.
Atsauces (0)