:: e – BAZNICA ::

Piedošana bez gala un malas

Mēs esam vieglprātīgi attiecībās ar citiem cilvēkiem. Un akli ir domāt, ka tad, ja mums pret kādu nav ļaunu domu, tad tas ir tas pats it kā mēs viņam būtu piedevuši.

Un mēs nemaz nesaskatām, ka mums par viņu nav nevienas labas domas, un piedot, tas taču nozīmētu, domāt par viņu daudz labu domu, pieņemt, kur vien tas iespējams.

Un tieši no tā mēs izvairāmies, mēs nepanesam otru cilvēku, bet mēs ejam blakus viņam un pierodam pie viņa klusēšanas, un pat neņemam viņu nopietni, bet atbalstot tieši tas ir svarīgi – pieņemt otru pilnībā, ar viņa pieņemamajām un nepieņemajām pusēm un ar viņa netaisnībām un grēku pret mani. Klusēt, uzvesties izprotoši un mīlēt bez rimšanās, tā būtu piedošana.

Piedošana ir bez sākuma un gala, tā notiek ikdienas, jo tā nāk no Dieva. Tā ir atbrīvošanās no visa krampjainā saskarsmē ar tuvāko, jo te mēs tiekam atbrīvoti paši no sevis, šeit mēs varam atdot sevis paša tiesības un palīdzēt un kalpot vienīgi otram.