:: e – BAZNICA ::

Sagatavošanās laulībai

Būtu grūti šeit sniegt sīkus paskaidrojumus, jo dažādu valstu tradīcijas un likumi ir ārkārtīgi atšķirīgi. Vispārēji var teikt, ka daudzās valstīs, pat vairumā valstu, ir atcelti daudzie pirmslaulību likumi un tradīcijas. Toties bieži notiek tāda “saderināšanās”, kurai praktiski nav likuma spēka.

Dažās valstīs saglabājušās vecās tradīcijas: pirms laulības notiek vienošanās starp vecākiem un ģimenēm, vai arī to veic īpaši sūtņi, ko jaunā vīrieša vārdā sūta pie meitenes tēva vai ģimenes.

Neiedziļinoties detaļās, var apgalvot, ka likumīgai laulībai ir ārkārtīgi liela nozīme vīrieša un sievietes savstarpējās attiecībās. Tas būs svarīgi arī attiecībās starp viņiem un viņu bērniem, ja tādi būs. Viss kopā ietekmēs ekonomiskas un sociālas dabas aspektus, ieskaitot vecāku atbildību par bērniem un sabiedrības atbildību gan par laulāto pāri, gan par viņu bērniem.

Tāpēc ir diezgan muļķīgi teikt: “Mūsu kopdzīve ir mūsu personīgā darīšana, un sabiedrībai nav nekādas daļas par to.” Pirmkārt, laulība kā oficiāls iestādījums ir daudz vairāk nekā vienkārša ceremonija. Tās ir savstarpējas saistības un divu cilvēku oficiāls paziņojums sev pašiem un sabiedrībai: “Mēs stājamies pie šo savstarpējo pienākumu pildīšanas, tos pilnībā pieņemot.” Šeit visi ar to saistītie pasākumi – iepriekšēja saderināšanās, uzsaukšana baznīcā, kāzu mielasta rīkošana vai nerīkošana utt. – ir samērā maznozīmīgi. Vienīgā nozīmīga lieta ir pati laulība, tās likumīgais statuss, kā arī tās likumīgā, sociālā un ētiskā nozīme.

Ir pamācoši izpētīt, ka vēstures gaitā laulība tika slēgta gandrīz visās tautās un kultūrās. Protams, bieži laulību ceremonija notika ļoti vienkārši, piemēram, virsaiša vai vadoņa priekšā stājoties tikai līgavai un līgavainim, pāris lieciniekiem un laulājamo vecākiem vai viņu pārstāvjiem. Ārējam noformējumam šeit nav nozīmes. Nepieciešami un svarīgi ir tikai solījumi, liecinieki un oficiālā norise, jo tie kopā veido saistošu līgumu starp iesaistītajām pusēm. Visas laulības ceremonijas tiek izpildītas vai jāizpilda, lai aizsargātu pāra, viņu iespējamo bērnu un sabiedrības intereses, kā arī cilvēka labklājību vispār.

Tātad – kurš spēj uzņemties atbildību pārtraukt šo pozitīvo iestādījumu, kas pavisam noteikti nav kādā vēstures brīdī cilvēka iedibināts, bet pastāv kopš neatminamiem laikiem par labumu un ieguvumu visai cilvēcei?