Bezpalīdzības apziņa virza visu lūgšanas dzīvi

Dievs pēc savas būtības nav ar prātu aptverams. Viņš ir tik liels, ka neviena radība nav spējīga Viņu pilnībā saprast.

Tāpēc arī neviens cilvēks nevar sastapt Dievu, neizprotot Viņa neaptveramību. Un nepaiet necik ilgs laiks, kad atmodinātais grēcinieks baiļpilns jautā: Kāpēc es nesaņemu mieru, drošību, prieku? Kāpēc Dievs man nepalīdz manā postā, kuru es tikko spēju panest? Kāpēc man jānogrimst mūžīgā pazušanā, ja Viņš redz, cik labprāt es vēlētos kļūt atpestīts? Kāpēc Viņš neatbild uz maniem palīgā saucieniem?

Mēs varam izciest daudz, ja spējam izprast mūsu ciešanu pamatojumu un jēgu. Bet neaptveramais, kas mūsu apziņā tik viegli pārtop par bezjēdzību, dara mūs nemierīgus un satrauc vairāk nekā viss cits. Tāpēc nav vispār nekā cita, kas mūs varētu mulsināt vairāk nekā šī Dieva neaptveramība. Neviena cita Dieva būtības izpausme nesatricina mūsu pašapziņu un pašpaļāvību tik ātri kā šī neaptveramība.

Tas rosināja Jēzu runāt skumīgos vārdus: “Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinās.” (Mt.11:6)

Mēs pirmoreiz nonākam vietā, kur nezinām, ko darīt. Mēs nespējam atgriezties atpakaļ savā vecajā dzīvē, bet nevaram arī atrast ceļu pie Dieva. Mēs vēl neesam iemācījušies sevi atdot neaptveramajam Dievam. Tāpēc visa mūsu cilvēciskā būtne ir satraukumā. Neaptveramais mūs pastāvīgi piepilda ar stindzinošām bailēm. Cilvēks, kurš šīs bailes iztur, neaizbēgot no Dieva un savas sirdsapziņas, kurš paliek stāvam neaptveramā Dieva priekšā, piedzīvo brīnumu: Dievs salauž viņa pašapziņu un viņa pašpārliecinātību. Pašam neizprotamā veidā bezpalīdzīgais grēcinieks nokļūst neaptveramā Dieva sabiedrībā. Tas ir pats Dievs, kas viņu ar Kristus palīdzību pārveido tā, ka viņš pakļaujas neaptveramajam Dievam, uztic Viņam sevi un atrod Viņā mieru. Ar to šī grēcinieka dzīvē ir noticis kaut kas visai izšķirošs. Viņš ir tapis samierināts ne vien ar Dieva neaptveramību, bet arī ar sevis paša bezpalīdzīgumu. Līdz šim bezpalīdzīgums visu viņa būtni satrauca un biedēja, turpretī tagad viņš to izjūt kā īsto grēcinieka stāvokli attiecībā pret Dievu. Ne prātošanas rezultātā, bet gan paša pārdzīvojumā viņš ir guvis drošu pārliecību, ka kusls bērns nav bezpalīdzīgāks attiecībā pret savu māti kā viņš pret savu Dievu. Visās lietās viņš joprojām ir bezpalīdzīgs – vai tā būtu grēku piedošana, to pārvarēšana, jauna dzīve viņa dvēselē, augšana žēlastībā vai uzticība ikdienas saskarsmē ar Dievu un cilvēkiem.

Tagad bezpalīdzīgums viņa lūgšanu dzīvē izpaužas citādi. Sākumā tas uzbangoja kā trauksmes vilnis, kas izraisīja palīgā saucienu vai lika dvēselei apklust, bet tagad šī bezpalīdzības apziņa virza visu lūgšanas dzīvi. Satriektā sirds zina, ka tā iepretim Dievam nespēj neko, bet apzinās arī, ka tai nekas vairāk nav vajadzīgs kā samierināties ar savu bezpalīdzīgumu un ļauties lielā un svētā Dieva palīdzībai, būt kā mazam bērnam, kas ļaujas mātes gādībai.

Tādējādi lūgt nozīmē – visu dienu stāstīt Dievam, kādā ziņā mēs jūtamies bezpalīdzīgi. Lūgšana kļūst intensīvāka tad, kad Dievs mums liek sajust mūsu bezpalīdzīgumu un atzīt, cik vāji mēs esam pēc savas dabas, lai ticētu, mīlētu, cerētu, kalpotu, upurētu, ciestu, lasītu, lūgtu un cīnītos pret tieksmi grēkot.