Kādām lūgšanām ir ietekme debesīs?

Raugoties no debesīm, daudz kas izskatās citādi nekā no zemes. Arī mūsu lūgšanas, protams, no turienes izskatās citādi.

Piemēram, lūgšanu sanāksmes, lūgšanu stundas. Tur lūdz cits pēc cita. Vispirms tādi, kas ir pieraduši lūgt skaļi un citu klātbūtnē. Viņi lūdz labi un pacilājoši, un, kad viņi saka “āmen”, visi klusībā nodomā, ka tā bijusi laba lūgšana.

Tajā pašā lūdzēju pulkā ir vēl kāds cits, kas arī labprāt paceltu savu balsi. Viņš zina, ka viņam lūgšana ir nepieciešama varbūt vairāk nekā kādam citam. Taču viņš nav ievingrinājies runāt un viņam neveicas. Viņa domas nav sakarīgas, vārdi jūk un apsteidz cits citu. Beidzot viņš samulst tiktāl, ka aizmirst pateikt “āmen”. Pēc tam viņš ir tik izmisis par savu lūgšanu un sevi pašu, ka, sanāksmei beidzoties, gandrīz neuzdrīkstas nevienam skatīties acīs.

Bet es ticu, ka debesīs atskanēja jauna slavas dziesma, priecājoties par cilvēku, kurš patiesi lūdza Dievu, tāpēc ka savā bezpalīdzīgumā bija bez padoma. Jā, šādām lūgšanām ir ietekme debesīs.

Lūdzot var bezpalīdzīgumu izjust dažādi. Sevišķi mūsu jūtu dzīvē tam var būt dažādas izpausmes.

Parasti ir tā, ka mūsu kristieša dzīves pirmajā laikā bezpalīdzīgums visstiprāk ietekmē mūsu jūtu dzīvi. Šajā laikā Tas Kungs “loka” mūsu prātu, “satriec” mūsu sirdi (Jes.57:15) un salauž mūsu pašapziņu un pašpārliecinātību. Mums tas viss ir ne vien jauns un neparasts, bet arī visai nesaprotams.