Dzīvas ticības pazīmes

Lūgšanas būtība ir nonākt pie Kristus. Tā ir pirmā un pēdējā un drošākā zīme, ka ticība vēl ir dzīva.

Grēciniekam nav nekā, izņemot savu grēku un savu postu. To viņam ir parādījis Dieva Gars. Ticība tad nu atklājas gluži vienkārši tādējādi, ka grēcinieks nevis tāpat kā agrāk aizbēg no Dieva un savas atbildības, bet ar visu grēku un postu nostājas Kristus gaismā. Grēcinieks, kas tā dara, tic. Stāv rakstīts: “..un, kas nāk pie manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jņ.6:37) “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1.Jņ.1:9)

Tieši tā rīkojās ļaudis, kas tolaik nāca pie Jēzus un kuriem Viņš teica: “Tava ticība tev ir palīdzējusi.” (Lk.8:48) Viss, ko viņi darīja, bija tikai tik daudz, ka viņi aizgāja pie Jēzus un nolika Viņa priekšā savu rūpju un bēdu nastu izstāstīja Viņam par savu postu, miesas vai dvēseles postu, vai par abiem.

Iegaumē dzīvas ticības vienkāršās, bet nepārprotamās pazīmes: cilvēks redz savu postu, atzīst savu bezpalīdzīgumu, iet pie Jēzus, precīzi izstāsta, cik slikti viņam klājas, un liek savu likteni Viņa rokās. Un tagad mēs paši sev varam pateikt, cik daudz ticības mums vajag, lai lūgtu. Ja mēs savā bezpalīdzībā griežamies pie Jēzus, tad mūsu ticība ir pietiekama.

Šeit mēs skaidri ieraugām, ka īstā lūgšana izaug kā auglis no bezpalīdzīguma un ticības. Bezpalīdzīgums kļūst par lūgšanu tajā mirklī, kad tu ej pie Jēzus un atklāti un ar pilnu uzticēšanos stāsti Viņam par savu postu. Tas tad arī nozīmē – ticēt.

Pašā lūgšanas būtībā jau ir pamatojums tam, ka ar šādu ticību lūgšanai pietiek. Mēs jau redzējām, ka lūgšanai nevajag nekā vairāk, kā vien atvērt durvis Jēzum, lai Viņš mūsu postā un bezpalīdzībā varētu parādīt savus brīnumainos spēkus. Mūsu ticībai nav jāpalīdz Jēzum izpildīt mūsu lūgumu. Jēzum ir vajadzīga nevis palīdzība, bet vienīgi piekļūšana.

Mūsu ticībai nav arī Jēzus jāieved mūsu postā vai varbūt jāmodina Viņa interese un rūpes par mums. Viņa acs jau sen ir pievērsta mums! Viņš jau sen ir vēlējies būt pie mums mūsu bēdās, lai palīdzētu. Taču Viņš nevar ienākt, kamēr mēs neesam “atvēruši durvis”, tas ir, kamēr ar lūgšanu neesam Viņu ielaiduši, lai Viņš mums varētu palīdzēt.