Redzamā Baznīca un Dieva valstība

“Kalpi izgāja uz ceļiem un atveda visus, ko vien sastapa, gan ļaunus, gan labus; un kāzu nams bija pilns mielasta viesiem.” (Mt.22:10)

Šeit mums ir apraksts tautas baznīcai – tādai kā Zviedrijas Baznīcai. Tās pamatā ir Dieva norādījums. Viņš ir sūtījis savus kalpus ar Vārdu un Svēto Kristību. Viņu uzdevums bija aicināt uz ķēniņa lielo kāzu mielastu. Un to viņi ir darījuši – attiecībā uz visiem, ko vien viņi sastapa. Kāzu nams ir kļuvis ļaužu pilns.

Ar “kāzu namu” netiek domāts debesu nams, kur cilvēks kļūst par mielasta viesi Dieva valstībā, bet gan tā priekšpagalms šeit, uz zemes, – redzamā Zviedrijas Baznīca. Patiesi, ir tā, ka “daudz ir aicināto”, sakot Jēzus vārdiem. Gan ļaunie, gan labie. Dievs “grib, lai visi cilvēki tiktu glābti”. Jau šai laikā cilvēks var kļūt par mielasta viesi un baudīt Debesu valstības dāvanas – Vārdā, absolūcijā jeb grēku piedošanas pasludinājumā un pie Svētā Vakarēdiena galda.

Lai gan daudz ir aicināto, ir vien nedaudz izredzēto. Tas nenozīmē, ka Dievs jau no iesākuma kādiem ir nolēmis iet pazušanā. Savu aicinājumu Dievs uztver nopietni. Taču vienlaikus viņš zina, kā viss notiks. Viņš apzinās, ka daudzos gadījumos pats darbojas veltīgi. Bet viņš rīkojas kā labs tēvs vai māte uz zemes. Arī tad, ja prāts saka priekšā, ka situācija ar nelabojamu bērnu ir bezcerīga, vecāki nevar likties mierā un nedarīt visu iespējamo viņa labad. Tad nu Dievs izdara visu arī to labad, kas viņa mīlestību bradā kājām.

Bet Dievs arī zina, kurā brīdī viņa mīlestība nonāks līdz cilvēkam un pār viņu gūs uzvaru. Šo cilvēku viņš vada un sargā, tā ka nekas nespēj to atraut no viņa mīlestības. Šis cilvēks tiek saukts par izredzēto. Mēs šeit dzirdam Jēzu sakām, ka ir “maz izredzēto”. Nekavējoties gribam jautāt: “Kungs, vai tikai nedaudz būs izglābto?” Taču mēs zinām viņa atbildi: “Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem [..] Pielūkojiet, ka jūs paši nepaliekat ārpusē.”

Kā tad nu klājās tam, kas “nebija tērpies kāzu drēbēs”? Mūsu acu priekšā šeit tiek atainota līdzība, nevis alegorija. Citiem vārdiem sakot, nevar “atšifrēt” visas detaļas. Te nav jāpiegriež vērība jautājumam, vai ir pieņemami sodīt nabagu viņa apģērba dēļ. Šeit jautājums ir par tērpu, ko cilvēks saņem par velti. Šeit jautājums ir par to, kā ietērpties “jaunā cilvēkā”, kas veidojas, ticot Jēzum. Vecās, notašķītās ikdienas drēbes ir vecais cilvēks. Ar tām cilvēks nevar ieiet Dieva valstībā. Arī ne Baznīcā. Svētajā Kristībā cilvēks taču tiek ietērpts Kristū un viņa taisnībā. Šo tērpu cilvēks var nosmērēt un sabojāt.

Pēc tam viņš var nākt un izpausties arī baznīcā, ietērpies savā vecajā cilvēkā. Bet, kad ķēniņš nāks “savus viesus aplūkot”, proti, tiesas dienā, un jautās, kālab neesam tērpušies kāzu drēbēs, tad nespēsim neko atbildēt. “No tā pasargi mūs, Debesu Tēvs!”*