Neparedzētas sekas

Šodien ir Reformācijas diena – svētki, kas mūsu laikā ir daudz pārdomu avots.

Rodas jautājums, kāpēc Lutera rīcībai bija jāseko tādām sekām, kas bija tieši pretējas tam, ko viņš bija iecerējis, un kas aptumšoja viņa dzīves pēdējos gadus tā, ka viņš dažkārt pat apšaubīja sava dzīves darba vērtību.

Viņš vēlējās patiesu Baznīcas un Rietumu, tas ir, kristīgo tautu, vienotību, un sekas bija Baznīcas un Eiropas sabrukums; viņš vēlējās “kristīgā cilvēka brīvību”, un sekas bija vienaldzība un izlaidība; viņš vēlējās patiesas laicīgās sabiedrības kārtības nodibināšanu, kas būtu brīva no garīdznieku privilēģijām, un rezultāts bija sacelšanās, Zemnieku karš un drīz pēc tam pakāpeniska visas reālās saliedētības un kārtības sabrukšana sabiedrībā.

No studiju laikiem atceros diskusiju starp Holu un Harnaku par to, vai lielās vēsturiskās intelektuālās un garīgās kustības ir guvušas panākumus, īstenojot savus primāros vai sekundāros motīvus.

Toreiz es domāju, ka Holam bija taisnība pārstāvot pirmo viedokli; tagad es domāju, ka viņš kļūdījās.

Vēl pirms simts gadiem Kirkegors teica, ka mūsdienās Luters teiktu pretējo tam, ko viņš teica toreiz. Es domāju, ka viņam būtībā varētu arī piekrist.