Patiesas mīlestības lūgšana
Mēs neatbildam uz naidu un strīdiem, lai gan mūsu ienaidniekiem tas patiktu, ja mēs to darītu un nolaistos līdz viņu līmenim.
Bet kā cīnīties šajā kaujā?
Drīz pienāks laiks, kad mēs lūgsim nevis kā atsevišķi indivīdi, bet gan kā kopums, draudze, baznīca: mēs lūgsim daudzskaitlī (lai gan relatīvi nelielā skaitā), un starp tūkstošiem un tūkstošiem atkritēju mēs skaļi slavēsim un apliecināsim Kungu, kurš tika sists krustā, ir augšāmcēlies un atkal nāks.
Ak, kāda lūgšana, kāda atzīšanās, kāda slavas himna tā būs!
Tā būs patiesas mīlestības lūgšana par pazušanas bērniem, kas stāv apkārt un skatās uz mums ar naidā liesmojošām acīm, un kas, iespējams, jau ir pacēluši akmeņus, lai mūs nogalinātu.
Tā būs lūgšana par šo maldīgo, izpostīto un apmulsušo dvēseļu mieru, lūgšana, kas iesūksies viņu dvēseļu dziļumos un saplosīs viņu sirdis smagāk nekā jebkas, ko viņi var nodarīt mums.
Jā, baznīcai, kas patiesi gaida savu Kungu un kas saskata izšķirošo laiku zīmes, ir jāmet sevi ar visu savu spēku un svēto dzīvi šajā mīlestības lūgšanā.
Šeit Bonhēfers gluži vai acis man atdarīja.
To, ko nekad to nebiju iedomājies.
Mums apkārt ir nevis neticīgie…
kā mēs esam raduši domāt
Bet apostāti. Mums apkārti ir apostāti, no kristietības atkritušie vai krististību (zinājušie bet) noraidījušie.
Jo viņi, piedzimstot un uzaugot šajā kultūrā, nevarēja to nezināt, un nevarēja nebūt tās izvēles priekšā – pieņemt vai noraidīt.
Apostāti, nevis neticīgie.
Interesants pavērsiens.