Kad lūgšana sāk sagādāt grūtības

Kāpēc lielākajai daļai no mums lūgšana veicas tik slikti? Šis jautājums man nedod mieru, kopš es ar Dieva žēlastību esmu sācis lūgt. Un domāju – mēs bez šaubīšanās apstiprināsim, ka lūgšana mums ir smaga lieta. Grūtības ir tieši lūgšanas izpildījumā. Mēs to sajūtam kā piepūli.

Ka miesīgais cilvēks lūgšanu sajūt kā piepūli, tas nav tik savādi, jo “miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva gara; jo tas viņam ir ģeķība”. (1.Kor.2:14) “Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu..” (Rom.8:7)

Miesīgais cilvēks var gan sajust dziņu lūgt, piemēram, kad viņam ir bēdas vai kad viņš ir reliģiozā noskaņojumā. Taču viņš neatzīst regulāru ikdienas lūgšanu. Viņam nav saprotams, kāpēc Dievs, kā šķiet, tik lielu nozīmi piešķir lūgšanai. Viņš atrod daudzus pamatojumus tam, kāpēc viņš nelūdz tik bieži, kā to prasa vairākums mācītāju vai sludinātāju. Viņš saka pats sev: Tas Kungs taču noteikti negaida, lai veselīgs un čakls cilvēks tik daudz no sava dārgā laika pavadītu lūgšanās. It īpaši mūsu modernajā laikā, kad ikviens ir tik ļoti aizņemts. Vai gan Tas Kungs darbīgas rokas nevērtē augstāk?

Miesīgais cilvēks lūgšanu uzlūko kā apgrūtinošu uzdevumu. Tā ir nasta, tāpēc arī vairākums miesīgo cilvēku to pamet novārtā. Citi to gan sev uzkrauj un katru dienu mazliet lūdz. Taču viņi to sajūt kā stingru prasību, kas jāpilda tikai tāpēc, ka Tas Kungs tā ir iekārtojis un tā grib. Ka tāda ir miesīga cilvēka uztvere, tas nerada izbrīnu. Turpretī ir ļoti savādi, ka varam sastapt arī daudzus kristiešus ar šādām izjūtām, katrā ziņā mūsu vidū tādu ir daudz.

Atgriešanās procesā mēs tiekam ievadīti sirsnīgā, cītīgā lūgšanu dzīvē. Lūgšanas stunda ir skaistākā stunda visā dienā. Taču pēc ilgāka vai īsāka laika lūgšana sāk sagādāt grūtības. Tā kļūst smaga, prasa piepūli. Patiesīgā dvēsele gan centīgi un uzticīgi turpina lūgšanu. Tomēr tai bieži nākas sevi uz to paskubināt. Lūgšana, apžēlotās dvēseles brīvā, priecīgā un pateicīgā satikšanās un saruna ar Dievu, ir kļuvusi par pienākumu, kas atkarībā no lūdzēja rakstura un gribas stipruma tiek izpildīts vairāk vai mazāk precīzi.

Jo grūtāka kļūst lūgšana, jo vieglāk mēs no tās atsakāmies. Un jau drīz parādās negatīvas sekas; gan ne tūlīt, taču tieši tāpēc jo grūtāk atvairāmas. Pieaugošā pasaulīgā noskaņojuma dēļ, kurš mūs aizvien vairāk atsvešina no Dieva, mazāk un mazāk paliek jautājumu, ko ar Viņu pārrunāt. Mūsos attīstās atrunu gars, kas izgudro aizvien jaunus ieganstus un attaisnojumus tam, ka lūgšanu dzīve tiek atstāta novārtā. Sāk atmirt mūsu iekšējā dzīve. Mēs vairs tik degoši nesajūtam sāpes par dzīvi grēkā, jo savus grēkus neizklāstām Dievam godīgā nožēlā. Tālākās sekas ir tādas, ka mūsu skatiens izplūst un mēs vairs skaidri neatšķiram, kas ir grēks un kas nav. Mēs gan cīnāmies pret grēkiem, taču ar tādu pašu izpratni, kāda tā ir pasaulīgajiem cilvēkiem, t.i., vairāmies no tādiem grēkiem, kam var būt smagas sekas, tātad vērtējam grēkus pēc to iespējamajām sekām.

Tajā pašā laikā mums negribas zaudēt priekšstatu par sevi kā par kristieti. Tāpēc mēs mēģinām, cik vien ilgi tas izdodas, slēpt šo pasaulīgo izpratni par grēku. Gan sarunās, gan arī kopīgās lūgšanās mēs pakļaujamies kārdinājumam lietot vārdus, kuri nepauž dziļu pārliecību. Šie tukšie vārdi un visa neīstā lūgšanas būtība sagandē mazo lūgšanu dzīves atlikumu, kas vēl ir mūsu sirdī.

Tas viss notiek tāpēc, ka lūgšanu dzīve pamazām iegrimst miegainībā. To piedzīvo daudzi ticīgie.

Šī ar lūgšanu saistītā bēdīgā pieredze, kurā es dalos ar daudziem citiem, mani daudzkārt ir rosinājusi uz pārdomām.

Dažas domas es vēlētos šeit izklāstīt.