:: e – BAZNICA ::

Pirmbaznīca un kopā ar to arī patiesā baznīca visos laikos zināja, ka Jēzus tanī naktī, kad Viņš tapa nodots, ne tikai bija sarīkojis saviem mācekļiem iespaidīgu atvadu mielastu un pavēlējis to atkārtot, Viņu pieminot.

Tulkojot Bībeli, Luters labi iepazina Dieva vārdu, tāpēc viņš priekpilns daudz rakstīja par Kristu mūsos, ko mums atklāj Dieva vārds. Lūk, dažas Lutera piezīmes.

Saskaņā ar nepārprotamām Rakstu mācībām, ticīgais tiek attaisnots vienīgi ticībā, bez bauslības darbiem (Rom.3:28; 4:5; Fil.3:9). Raksti apstiprina šo patiesību pozitīvā formā, tiešā veidā attiecinot attaisnošanu uz ticību (Rom.3:21-24), un negatīvā formā – izslēdzot no attaisnošanas visus pašu cilvēku darbus kā iespējamo attaisnošanas iemeslu (Rom.3:27). Patiešām, Raksti viennozīmīgi uzsver, ka visi, kuri grib izpelnīties attaisnošanu pēc darbiem, ir pakļauti lāstam (Gal.3:10), ilustrējos šo faktu ar piemēriem, kuri neatstāj nekādas šaubas attiecībā uz to, vai, runājot par attaisnošanu, no tās būtu jāizslēdz cilvēku darbi (Rom.4:1-3; Lk.18:9-14).

Šajā gleznā gleznotājs Tomass Dubuā attēlo Dieva Labo Vēsti: pēc tam, kad Jēzus nomira pie krusta, Viņš tika “dzīvs darīts garā. Tanī Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā” (1.Pēt.3:18–19). Jēzus nenokāpa ellē, lai ciestu. Pie krusta Jēzus izcieta visas nepieciešamās ciešanas par jūsu grēkiem un teica: “Viss piepildīts!” (Jņ.19:30). Viņš nenokāpa, lai dotu šiem “gariem cietumā” iespēju izglābties. Tā vietā Jēzus nokāpa ellē, lai sātanam un visiem nolādētajiem parādītu Savu uzvaru pār grēkiem, nāvi un elli, kā arī ļaunajiem gariem cietumā pasludinātu sodu un pazudināšanu, “Kristū uzvaru svinēdams pār viņām” (Kol.2:15).

1965 gadā britu vēsturnieks Hjū Šonfelds publicēja darbu “Lieldienu sazvērestība“. Šī grāmata daudzu kristiešu prātos eksplodēja kā bumba. Šonfelds rakstīja, ka Jēzus bijis ģēnijs, kas līdz sīkumam izplānojis Savu apcietināšanu un krustā sišanu. Tāpat Šonfelds uzskatīja, ka Jēzus pats izplānojis viltus krustā sišanu, apbedīšanu un augšāmcelšanos. Taču Šonfelda meli ir pretrunā ar Bībelē aprakstīto romiešu valdības oficiālo nāvessoda izpildes kārtību, kas paredzēja sodāmā kāju salaušanu, lai pārliecinātos par nāves iestāšanos. “Tad kareivji nāca un satrieca pirmajam lielus, tāpat otram, kas kopā ar Viņu bija krustā sists. Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka Viņš ir jau miris, tie Viņa lielus nesatrieca” (Jņ.19:32–33).