Pāvila vēstules liecina par labu zīdaiņu Kristībai

Dažas Pāvila vēstules arī rāda, ka agrīnajā baznīcā notika zīdaiņu Kristība.

Vēstulē kolosiešiem (2:11) Kristība tiek saukta par apgraizīšanu, kas veikta ne ar cilvēku rokām. Šeit Pāvila sākotnējais uzsvars, salīdzinot Kristību ar apgraizīšanu, ir likts uz atbrīvošanos no cilvēka grēcīgās dabas (Kol.2:11, 13) un nevis uz zīdaiņu iekļaušanu Kristībā. Tomēr šī atsauce uz apgraizīšanu norāda, ka šajā laikā bērni tika iekļauti baznīcā ar Kristības palīdzību. Neatkarīgi no tā, vai lasītāji bija jūdi vai pagāni, viņi to saprata kā bērnībā veicamu rituālu, kam jānotiek astotajā dienā pēc dzimšanas.

Vēstulē efeziešiem Pāvils runā par bērniem kā par draudzei piederīgiem. Šeit vīri, sievas, bērni, vecāki, tēvi, kungi un kalpi (Ef.5:21–6:9) tiek uzrunāti kā atsevišķas draudzes vienības. Kā piederīgi baznīcai jeb Kristus līgavai arī viņi tiek mazgāti ar Kristību (Ef.5:25–26).

Pirmajā vēstulē korintiešiem (7:14) bērni ir atzīti par Korintas draudzes locekļiem, bet pats par sevi šis pants nav tik pārliecinošs, lai pēc tā noteiktu, vai šie bērni tika kristīti. Pāvils šeit nerunā par bērnu statusu draudzē, bet par attiecībām ticīgu un neticīgu laulāto starpā. Ticīgajam nevajadzētu šķirties no neticīga laulātā drauga, jo šajā vienībā neticīgais ir svētdarīts. Laulāto savstarpējās attiecības ir nozīmīgas pestīšanai, un to apliecina tas, ka bērni nav nešķīsti, bet svēti. Pāvils šeit neatsaucas uz bērnu morālo nevainību vai iekšējo svētumu, bet uz viņu kā ticīgo statusu baznīcā.

Ņemot vērā 1 Kor.6:11, ir iespējams atrisināt jautājumu par to, vai šie ticīgie bērni tika kristīti. Saskaņā ar šo pantu (6:11) svētdarītie (tie, kas jau ir svēti) sasniedz šo statusu ar mazgāšanu “Kunga Jēzus Kristus vārdā un Dieva Garā”. Ticīgajam var būt ietekme uz neticīgo laulāto draugu, vienkārši paliekot laulībā. Šo ietekmi var redzēt viņu bērnos, kuri ar Kristību ir kļuvuši par baznīcas locekļiem.

Argumenti par labu zīdaiņu Kristībai var tikt ņemti arī no Pāvila norādes uz Israēla iešanu caur jūru un zem padebeša, kas ir salīdzināta ar Kristību uz Mozu: “Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti” (1.Kor.10:1–2). Šeit Mozus ir pestījošs tēls, caur kuru tiek pestīts viss Israēls, kas tika kristīts jūrā un mākoņos klātesošajā ūdenī. Lai gan Pāvils runā par tēviem, arī sievietes un vismazākie bērni gāja caur jūru un tika kristīti.