:: e – BAZNICA ::

Laulību iedibinājis Dievs

Laulība ir laicīgs iestādījums, kuru Dievs iedibināja jau paradīzē. “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” [1.Moz.2:24]

Tas laulību padara svētu un nesagraujamu, jo “ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” [Mt.19:6] Laulība ilgst līdz viena laulātā nāvei. [Rom.7:2-3]

Kur šie principi tiek apliecināti un ievēroti, tur laulība bauda Dieva svētību, neskatoties uz to, ka cilvēciskās vājības dēļ abpusēja mīlestība un kopdzīves nepārtrauktība laiku pa laikam tiek nopietni apdraudētas.

Laulība ir civila kārta. Tas top skaidrs jau no fakta, ka pagāniem un neticīgajiem ir tiesības laulāties tāpat kā neticīgajiem. Bet pāri visam tās laicīgums izpaužas tās mērķī, proti, tas ir laicīgs – tas ir saistīts vienīgi uz šo dzīvi un beidzas ar nāvi.

Tādēļ valsts varai ir tiesības civillikumā noteikt ģimenes tiesības, kā arī kontrolēt to izpildi.

Būtībā laulību slēgšana ir valsts nevis baznīcas darīšana. Vienīgi vēsturisku apsvērumu dēļ tradīcijas dažādās valstīs atšķiras. Vienā laulības var slēgt vienīgi dzimtsarakstu nodaļā, savukārt, citās atzīst arī baznīcā noslēgtās. Dieva priekšā arī dzimtsarakstu nodaļā noslēgtās laulības ir likumīgas un ir spēkā, jo laicīgā vara šajos jautājumos ir Dieva kalpone. [Rom.13:1]

Dievs vēlas, lai kristieši svētdara savu dzīvi ar Dieva vārdu un lūgšanu, kā Pāvils saka: “katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību, jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana.” [1.Tim.4:4-5]

Galilejas Kānā Jēzus svētīja laulību ar savu klātbūtni (Jņ.2:1-11). Tādēļ svētīt laulības baznīcā ar Dieva vārdu un lūgšanu ir teicama tradīcija.

Laulību ceremonijā nav jāiekļauj nekas tāds, kas aizēno tās būtību un nesagraujamību. Tādēļ valsts varai ir uzdevums ar likumiem un noteikumiem veicināt laulības kārtas cildenumu un palīdzēt to uzturēt līdz nāve laulātos šķirs.