Visiem Jēzus draugiem un mācekļiem jāpanes kārdinājumi

Vecais angļu rakstnieks un sludinātājs, kas pazīstams ar savu darbu “Svētceļnieka taka”, Džons Banjans raksta:

Kas vēlas dzīvot kopībā ar Dievu, to katrā ziņā bieži mocīs ļaunums un kārdinājumi, kas jāpanes visiem Jēzus draugiem un mācekļiem. Lai cik stipri kāds stāvētu, viņa sirds arvien varēs pievilt un tā būs iekāres pilna. Lai cik kārdinājumu viņš būtu pārvarējis, tas nebūs pilnībā apguvis šo mācību, bet atkal un atkal jutīs apdraudējumu.

Šeit ir pastāvīgs dzīves nemiera avots. Turklāt pievienosim vēl nedrošību, kas izriet no mūsu vājās ticības un tumsas, kas vienmēr pavada ticības ceļu, kur mēs diemžēl neredzam to, uz ko ceram, tādēļ nekad neesam pilnīgi droši par savu draudzību ar Dievu, jo bieži jūtam bailes. Mūs arvien pavada ikdienas grēka posts, ka neesam tādi, kādiem mums jābūt, un mēs apzināmies, ka velns nemitīgi pūlas mūsu sirdi atkal paverdzināt. Tas viss izraisa bailes no īstas atkrišanas un debesu zaudēšanas.

Pieminēsim arī iekšējo neziņu, ka bieži ilgstoši nejūtam Dieva žēlastību un klātbūtni, un velns šauj savas ugunīgās bultas mūsu bailīgajās sirdīs. Tas izraisa garīgu nedrošību, kas mūsu dzīvi dara līdzīgu kareivja dzīvei kara laikā, kad uzbrukumu un cīņu dēļ nav drošības nedz dienu, nedz nakti. Īsi sakot, grēks, tumsa un miesas cīņa pret Garu ir galvenie iemesli, kādēļ Pāvils tik izmisīgi sauc: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom.7:24).

Tā Kunga ticīgajiem ir jāapzinās šie smagie apstākļi: “Cik žēl, ka es esmu svešinieks Mešekā, ka man jādzīvo Kedara teltīs! Pārāk ilgi man jādzīvo pie tiem, kas ienīst mieru. Es turu mieru, bet, līdzko es runāju, viņi cenšas izraisīt karus” (Ps.120:5–7).

Dažbrīd tiem ir jāceļ savas rokas pret debesīm un jālūdz: “Nāc, Kungs Jēzu!” Kā apustulis saka: “Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā mājoklī, kas ir no debesīm..” (2.Kor.5:1-2).

Arī Kristus tā runā par ievērojamām Savas atnākšanas zīmēm, sacīdams: “Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas” (Lk.21:28). Līdz šim neesam bijuši pilnīgi izglābti, jo velns, pasaule un mūsu pašu miesa mūs joprojām vajā. Tomēr mēs lūdzam šo kristīgo lūgšanu: “Kungs, nāc un mūs pilnīgi atsvabini no ļauna, nāc un paņem mūs no šīs bēdu ielejas un ved Savās debesīs!” Tā mums padevīgi jālūdz sava Debestēva labvēlība. Mums vienmēr jābūt nomodā pret savas sirds viltību, kas brīžiem izliksies mirusi un brīžiem atkal atdzīvosies savtīgā nepacietībā. Vienmēr lūgsim Dievu pēc pilnīgi padevīga prāta!

Vai tas nav bezgalīgs mierinājums, ka patiesi rūgtā un smagā brīdī virs zemes es zināšu, ka tas viss reiz beigsies! Man vienmēr nebūs jābūt grēcīgam un vājam, drebot bailēs. Vienmēr starp mani un manu Glābēju nevaldīs tumsa un attālums. Vienmēr sātans mani nekārdinās un nepārbaudīs. Un vienmēr pasaule mani nevajās un neapmelos. Reiz es priecīgi atvadīšos no visa iekšējo un ārējo ienaidnieku pulka un līksmi sacīšu:

Visbeidzot, pateicos es tev, ka mani gurdināji,
Bet, nāvē guļoties, tu vairs man nesekosi.

Tā Dievs izglābs no visa ļauna un vedīs mani debesu valstībā. Ko Svētie Raksti saka par šo valstību un atpestītajiem Viņa lielajā dienā? “Tā Kunga atsvabinātie pa to atgriezīsies mājās un ar gavilēm pārnāks Ciānā; mūžīgs prieks staros pār viņu galvām; prieks un līksmība pildīs viņu sirdis, skumjas un bēdas aizies tiem secen” (Jes.35:10). “Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis. .. Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Viņa Jēra tronis, un Viņa kalpi Tam kalpos. Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa Vārds būs tiem uz pierēm. Tur nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam” (Atkl.21:4; 22:3–5).