:: e – BAZNICA ::

Jēzus Kristus baznīcas vienotība mums nav apsolīta

Attiecībā uz Dieva valsti runa ir, īsi izsakoties, par to, kas tiek sēts, sludinot Dieva vārdu, lai tas nestu augļus — un arī tad, ja šī sēkla krīt dažādās augsnēs un ja iegūt ražu iespējams nebūt ne visur un ne vienādā mērā (Mt.13:1-7).

Augļi briest, taču starp tiem izaug arī nezāles. Bet galīgā nezāļu atdalīšana no kviešiem ir atstāta Dieva tiesas dienai, un tā nav veicama cilvēkiem (Mt.13:24-43). Un cīņa starp Kristus valstību un varu un ļaunā un velna valstību norisinās cauri visam laikam un vēsturei līdz pat beigu tiesas dienai. Tad, tātad tikai tad un šajā tiesā, taps redzams, kur ir galīgās baznīcas robežas un kurš pie tās ir piederīgs un kurš ne (1.Kor.15:20-28).

Šī atzina, ko mums sniedz Dieva vārds, nenozīmē ne relatīvismu, ne indiferentismu, bet gan tā ir patiesība, kas nosaka Jēzus Kristus baznīcas reālo eksistenci tās ceļā cauri laikam uz mūžību.

Protams, no tā pavisam skaidri secināms: redzama, pasauli aptveroša Jēzus Kristus baznīcas vienotība šīs pasaules laikā, pirms tā beigām, kad notiks tiesa pār dzīvajiem un mirušajiem, mums nav apsolīta. Baznīcas vienotībai nav sakara arī ar globalizāciju, kur runa ir par ekonomiskiem, tehniskiem un politiskiem jautājumiem.

Bet saskaņā ar Rakstiem nevar būt arī nekādas vienotības Romas bīskapa primāta pakļautībā. Jo šāda kārtība balstās pasaulīgās tiesībās, bet ne Dieva likumos. Tas skaidri izsacīts un teoloģiski pamatots mūsu apliecību rakstos, Melanhtona traktātā “Par pāvesta varu un primātu”. Taču līdz laika beigām turpināsies šī cīņa starp patieso un nepatieso baznīcu un mācību gan baznīcas iekšienē, gan starp baznīcām, bet mums šajā situācijā nopietni jājautā un jādod iespēja jautāt — patiesības labad: kādas atdalīšanās ir pamatotas un kādas nav pamatojamas?

Kungs ir Jēzus — šajā apliecinājumā ir baznīcas sadraudzes pamats un reizē arī kritērijs patiesas un nepatiesas baznīcas atšķiršanai. Šie divi vārdi ir neievērojami, kā daudz kas, kam ir sakars ar Svētā Gara klātesmi un darbu. Dziļu atšķirību dēl, kādas pastāv starp cilvēkiem, tie var šķist kā tādi, kam nav ietekmes, un tad tiek meklēti stiprāki līdzekļi un pasākumi, ar ko būtu iespējams radīt vienotību vai nodrošināt patiesību. Taču Svēto Rakstu pēdējos divos pantos mums ir norādīts uz svarīgāko, kas paturams prātā. Tas ir mūsu dzīvā Kunga apsolījums: “Tiešām, Es nāku drīz.” Un atbilde uz to Jēzus Kristus draudzes sadraudzē ir: “Tiešām, nāc, Kungs Jēzu! Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar visiem! Amen!” (Atkl.22:20-21)