Problēmas, ar kurām jāsaduras evolūcijas teorijas piekritējiem
Noklausies šo e-publikācijuXX gadsimta vidū, kad visa pasaule atzīmēja Darvina grāmatas “Sugu izcelšanās” simtgadi, ģenētiķis, bioloģijas doktors Džons Klots, kas bija studējis arī teoloģiju luterāņu seminārā, norādīja uz vairākām problēmām, ar kurām jāsaduras evolūcijas teorijas piekritējiem un secināja, ka vēl joprojām “evolūcija nekādā gadījumā nav pierādīta, un tā nav vienīgais iespējamais mums zināmās organiskās pasaules dažādību izskaidrojums.”
Taču vienu no smagākajiem triecieniem evolūcijas teorijas piekritēji saņēma 1991. gadā, kad tika publicēta amerikāņu jurista Filipa Džonsona grāmata ar zīmīgu nosaukumu “Darwin on trial” (“Darvins tiesas priekšā”). Džonsons ir jurisprudences profesors, kas īpaši specializējies pierādījumu loģikas analīzē, meklējot iespējamos aizpriedumus, kas varētu slēpties aiz argumentiem. Ar jurista aukstasinību un dzelžainu loģiku Džonsons analizē evolūcijas teorijas apgalvojumus.
Vispirms viņš apskata pašu dabiskās izlases principu un ar to saistīto lielo un mazo mutāciju jautājumu. Tad, izvērtējot vienu no darvinisma lielākajām problēmām – pārejas posmu iztrūkumu fosīliju atradumos, viņš uzdod būtisku jautājumu: “Ja darvinisms rada tik daudzas problēmas un evolūcijas teorijas ietvaros nesniedz apmierinošu alternatīvu, kādēļ tad no jauna neizvērtēt pašu tā struktūru? Kas ir tas, kas dara mūsu zinātniekus tik pilnīgi pārliecinātus, ka viss patiešām attīstījās no vienkāršā uz sarežģīto?
Tālāk, apskatot pašu evolūcijas faktu kā tādu un mugurkaulnieku secību, Džonsons vēlreiz uzsver, ka jau Darvins bijis spiests atzīt, ka fosīlijas jeb pārakmeņojumi nopietni liecina pret viņa teoriju. Tā kā šis fakts ir spēkā vēl šodien, tad daudzi darvinisti ir uzgriezuši muguru fosīlijām un pievērsušies nesen atklātajiem pierādījumiem molekulārajā līmenī. Taču, apskatot evolucionāru sniegtos molekulāros pierādījumus, Džonsons secina, ka tie tomēr nesniedz atbildi uz jautājumu – kā šīs sarežģītās molekulārās struktūras radās?
Tādējādi gribot negribot mēs nonākam pie jautājuma par pašas dzīvības rašanos. Un šeit Džonsons norāda, ka praktiski visi zinātnieki, evolūcijas teorijas piekritējus ieskaitot, runā par vienkāršās dzīvās šūnas sarežģīto uzbūvi un mērķtiecīgo darbību, kā arī visu to sarežģīto komponentu sistēmu, kas nepieciešama, lai uzturētu dzīvību. Kaut arī fakti runā it kā paši par sevi, evolūcijas teorijas piekritēji tomēr noliedz saprātīga Radītāja esamību. Iekams mēs pievēršamies grāmatas turpinājumam, kurā Džonsons skaidro šo fenomenu, ir nepieciešams norādīt uz kādu izņēmumu.
Proti, 1996.gadā, dažus gadus pēc Džonsona grāmatas pirmpublikācijas, 44 gadus vecais bioķīmiķis Maikls Bihi (Michael Behe) publicēja savu grāmatu “Darwin’s Black Box: The Biochemical Challange to Evolution” (“Darvina melnā kaste: Bioķīmijas izaicinājums Darvina teorijai”). Šī grāmata radīja milzu apjukumu evolucionārajā bioloģijā. Maikls Bihi tās lappusēs uzskatāmi demonstrēja, ka dzīvā šūna ir pārāk sarežģīts organisms, atkarīgs no pārāk daudzām savstarpēji saistītām daļām, lai varētu būt izveidojusies pakāpeniska laika gaitā. M.Bihi norāda, ka šūna ir nereducējami sarežģīta sistēma un jebkuras šīs daļas likvidēšana radītu visas sistēmas sabrukumu. Viņš arī uzsver, ka šūnu pētniecība liecina par to, ka tās ir intelektuāla prāta radītas.
Kā to norāda Toms Vudvords savā M.Bihi grāmatas apskatā: “Pats Maikls Bihi tic, ka Intelektuālais Dizaineris, uz kuru norāda viņa bioķimiskie atklājumi, ir Dievs, bet viņš arī uzsver, ka pati zinātne nav tālāk spējīga noskaidrot šā dizainera identitāti, kā astronomi ar saviem mērījumiem nespēj noskaidrot to, kas ir izraisījis universa rašanos no neesamības esamībā. M.Bihi saskata, ka zinātnes un reliģijas pētniecības līnijas tuvojas un saskaras tieši visu lietu izcelsmes jomā, bet neviens no šiem cilvēciskajiem centieniem nedrīkst uzkundzēties otram.
Pēc grāmatas Darvina melnā kaste publicēšanas daudzi ir vienkārši noraidījuši to kā kreacionistu reliģisko viedokli, kas nepareizi izskaidro zinātnisko informāciju. Taču praktiski visi, kas ir rakstījuši apskatus par šo grāmatu, atzīst, ka M.Bihi ir izskaidrojis tos pareizi. Bioķīmiķis Džeims Šapīro ir izteicies, ka Darvina melnā kaste ir faktiski nepietiekami daudz uzsvērusi šūnu sistēmu sarežģītību, bet Džeims Šrīvs vēl piebildis, ka “Bihi var būt arī taisnība, ka ar mūsu pašreizējām zināšanām “vecā labā” Darvina pakāpeniskās evolūcijas teorija nespēj izskaidrot “šūnu transportu”.
Tomēr, Šrīvs un citi saka, Bihi ir padevies un atteicies no evolūcijas teorijas pārāk ātri. Daudzi uzskata, ka zinātnē nevar lietot kādus nezinātniskus jēdzienu kā “intelektuāls dizains”. Taču Bihi šo iebildumu uzskata par tādu acīmredzamu mēģinājumu, kas balstīts uz filozofiskiem pieņēmumiem – nospraust robežas zinātnē. Bihi nevēlas būt nekas vairāk kā bioloģijas speciālists, kas aizsācis jau sen zinātnē nepieciešamu Darvina darbu pārbaudi. Un pasaule gaida rezultātus.”
Ieskaties