Pie laiku robežām

Pasaules nopietnība ir nāve. Nopietnība sākas tur, kur beidzas pasaule, mirst, kur pasaulei ir likta robeža, nopietnība sākas tur, kur beidzas mūsu dzīve, kur mēs vairs neesam, pie laiku robežām. Pasaules nenopietnība ir acumirklis, priekšpēdējais, pasaules prieki, kā saka Jānis. (1.Jņ.2:17).

Tas atkarīgs tikai no cilvēka, vai viņš grib dzīvot pasaulē nopietni vai nenopietni, vai viņš grib sastingt pie priekšpēdējām vai arī grib izlauzties pie pēdējā, vai viņš pasaules priekus uzlūko kā galējo, vai arī šī prieka zūdamību. Ar Vecajai Derībai piemītošo spēku mums vārds pasludina momento mori: apdomā to, ka viss reiz beigsies, ka tais reiz nozīmēs – noslēdz rēķinu par savu dzīvi. Un ka tad nāves brīdis nāks pār tevi ar skaidrību, ka pasaule ir nāves pasaule un ka nekas nevar apturēt laika varu, ja nebūtu mūžības, kas ir ar mani un tevi.

Lai domājam par pasaules robežām, par laiku, un notiks brīnišķīgais, Mūsu acis taps atvērtas, ka pasaules robeža, ka pasaules gals ir jaunā sākums, mūžības sākums. Šeit laiks zaudē savu varu mūžības priekšā, pēdējais pasaulē, nāve, kļūst par pirmspēdējo.