Mīksta gulta mūsu dvēselei

“Tēvs, Es gribu, lai kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis..” [Jņ.17:24]

Šī ir pēdējā, bet pati mierinošākā lūgšanas daļa, kas sacīta par visiem, kuri turas pie Kristus, — lai mēs droši zinātu, uz ko galu galā varam cerēt, kur atradīsim, mieru un paliksim; jo šajā pasaulē mums ir tikai nožēlojama, nedroša un nepastāvīga vieta atstumtībā no Dieva.

Tas ir, itin kā Viņš gribētu sacīt: esiet droši un neraizējieties par to, kur paliksit un kurp dosities. Ļaujiet, lai velns un pasaule plosās un trako, slepkavo, dedzina, lai izstumj jūs no šīs pasaules. Jūs būsit apgādāti ar visu, kas jums vajadzīgs, un nonāksit tur, kur esat vēlējušies būt. Tur varēsit atpūsties un būt drošībā no pasaules un visiem velniem.

Kur gan tas var būt? — Kristus saka: “[tur], kur Es esmu,” tas ir, Tēva klēpī, uz Tēva rokām.

Tādēļ mums jāļauj, lai šie vārdi ir galvenais pēlis, mīksta gulta mūsu dvēselei. Mēs ar priecīgu sirdi dosimies turp, kad pienāks tā jaukā stunda, kad mēs, atbrīvoti no grēka un visām nelaimēm, turklāt arī no pasaules un velna varas, tiksim aiznesti mūžīgā mierā un priekā.

Iepriekš bieži ir sacīts, par kuriem cilvēkiem Kristus domā, sacīdams: “ko Tu Man esi devis,” proti, šie vārdi attiecas uz mums un teikti kā liels mierinājums mums, kas turamies pie Viņa vārda, — īpaši posta un kārdinājumu laikā, kad pasaule mūs šī vārda dēļ apkauno un vajā. Tad mums drosmīgi jāuzņem šis apsolījums, nešauboties par to, ka Kristus grib uzņemt mūs Savā godībā, kaut arī vēl esam grēcinieki, vāji un nespēcīgi.