Ticība nav miesas darbs

Noklausies šo e-publikāciju

“Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.” [Jņ.17:20]

Šos vārdus mums vajadzētu rakstīt ar zelta burtiem, jo tie īpaša veida attiecas tieši uz mums. Tādēļ, ka Kristus nosauc un ietver lūgšanā arī pagānus.

Viņš Savā lūgšanā ietver visu kristietību līdz pat Pastarai dienai, teikdams, ka kristietība izplatīsies pa visu pasauli, kur vien nonāks apustuļu vārds un pasludinājums, kur šis pasludinājums tiks uzņemts ticība -bez kādiem izņēmumiem attiecas uz vietām un personām. Tas ir mūsu lepnums un mierinājums, mūsu dārgums un bagātība.

Šajos vārdos tev jāpievērš uzmanība arī tam, kā Kungs Kristus slavē un cildina apustuļus, teikdams, ka caur tiem mums jānāk pie Viņa un jātic Viņam.

Vārds “ticēt” attiecas tikai uz sirdi, uz iekšējo cilvēku tas tiek saistīts kopā ar “viņu vārdiem” un veido iekšējo cilvēku.

Par iekšējo cilvēku sauc to, kurš tic un visu savas sirds paļāvību liek uz Dievu.

Ticība nav miesas darbs, – tā mājo pašos sirds dziļumos. Kristus saka, ka ļaudis ticēs, tas ir, kļūs par iekšējiem jeb garīgiem cilvēkiem ar apustuļu vārda starpniecību.

Mēs zinām, ka daži no tiem, kuri dzird vārdu. tic šim vārdam. To varam pierādīt ar daudziem Rakstu vārdiem un piemēram. Tādēļ secināms, ka sludinātais vārds ir derīgs un vajadzīgs ne tikai ausīm, bet arī sirdij jeb iekšējam cilvēkam.

Sludinātais vārds ir līdzeklis, ar kura palīdzību ticība ienāk sirdī.