Kristus un Viņa valstība

Gluži kā koks savos pirmsākumos ir maza sēkliņa, no kuras veidojies stāds, pēc tam stumbrs, kas gadu no gada audzis un visbeidzot kļuvis tik liels un bagāti rotāts ar lapām, ka putni tā zaros būvē ligzdas, un gluži kā visspožākā diena sākas ar blāvu ausmu, kas vēlāk izvēršas par krāšņu rītausmu, pēc kuras saule uzlec spoža un silta debesu velvē, — tāpat arī Kristus žēlastības valstība šajā pasaulē sākas ar sīku un tumsnēju sēklņpu vai arī mazu rauga gabaliņu, kas sākumā nāk kā Dieva vārda apsolījums.

Kristus saka, ka Debesu valstība ir kā zemē iesēts “sinepju graudiņš”, kas ir mazākā no visām sēklām, bet, kad ir pieaudzis, tas top par tik lielu koku, ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas tā zaros (Mt.13:31).

Līdzīgi Kristus un Viņa valstība top salīdzināta ar rītausmu un saules lēktu, kā rakstīts Hozejas grāmatas (6:3). Viņa nākšana Lūkas evaņģēlija (1:78) ir attēlota kā “auseklis no augšienes”. “Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saulē, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas..” (Mal.3:20).

Tas attiecas ne tikai uz Kristus žēlastības valstību katrā atsevišķā dvēselē, katrā vietā un laikā, bet īpaši tas attiecas arī uz pasaules pirmsākumu. Te rodams iemesls, kāpēc pirmais Evaņģēlijs pašā sākumā bija tik vien kā maza sēkliņa — maza, tumša, neparasta un neizveidojusies, proti, tikai daži vārdi, kuri vairāk līdzinās mīklai, nevis apsolījumam, tomēr vienlaikus tie bija pilnīgi pietiekami, lai iedegtu sākotnējo ticības liesmu pirmo cilvēku sirdīs.

Turklāt no sirmās senatnes mēs arī precīzi nezinām, cik plaši ir bijusi izvērsta šī Dieva vārda vēsts no paša Dieva un patriarhiem. Tomēr mēs zinām, ka pirmais Evaņģēlijs bija pasludināts svētajos Dieva vārdos, kas sacīti čūskai.