Dieva eksistence

Dieva eksistence attiecas uz Viņa esamību, kas “sniedzas ārā” no laicīgās esamības un tāpēc ir no tās atšķirīga un atšķirama.

Dieva pierādījumu tiesības un nepieciešamība tāpēc pastāvīgi vērsta uz Radītāja un radības atšķiršanu. Tiklab paša es dievišķošana, absolutizējot saprātu, kā arī zem es lietu tēlu un likumsakarību dievišķošana tiek atraidīta ar norādījumu uz to, ka Dievs šajās lietās [iekšā], bet gan kā Radītājs, Uzturētājs un Soģis stāv tām pāri.

Bet, kur ir runa par Dieva tēlu, par Trīsvienīgā Dieva atklāsmi, tiek izslēgti visi attēli un jēdzieni, kādus mēs, cilvēki, varētu veidot par Dievu. Jo tur, kur Kristus tiek atzīts par Dieva tēlu, stingri vērtējot, nevar būt vairs runas par “Dieva tēliem” vai “Dieva jēdzieniem”.

Rūpīgi jāraugās, lai reliģiskas izjūtas, pieredze, apziņas saturs un gara vēstures attīstības gaita vai novērojumi dabas, dabaszinātņu, vēstures, sabiedrības un cita jomā netiktu teoloģiski kvalificēti vai pat hipostazēti, tā, ka tie ar savu varu un pašu likumībām, ar savu pievilcību vai biedinājumu varētu nostāties patiesā dieva vietā, kurš apliecina Sevi Savā vārdā.