Paaugstināšanās stāvoklis

Kristus paaugstināšanās stāvoklis sākās ar Viņa atgriešanos dzīvē [, kad Viņš bija] kapā un atklājās zemākajai pasaulei, Viņam nokāpjot ellē, mūsu pasaulei – Viņa godības pilnajā augšāmcelšanās notikumā, un debesu augstumiem – Viņam uzkāpjot tajos un sēžoties pie Dieva Tēva labās rokas.

Mūsu dogmātiķis (Baiers) definē paaugstināšanas stāvokli kā to

Kristus, Dievcilvēka, stāvokli, kurā Viņš pēc savas cilvēciskās dabas, atmetis miesas trūkumus, saņēma un uzsāka dievišķā majestātiskuma pastāvīgu pielietošanu.

Mācība par Kristus paaugstināšanu tiek skaidri mācīta Fil.2:9-11; Ef. 1:20-23; 4:10 utt.. Konkordijas formula nepārprotami noraida maldus, ka Kristus tikai paaugstināts pēc savas dievišķās dabas. Tā pasludina:

[Mes noliedzam un nosodām], kad tiek mācīts, [..] ka visa vara debesīs un virs zemes tika atjaunota, tas ir, atdota Kristum saskaņā ar Viņa dievišķo dabu augšāmcelšanās un debesbraukšanas brīdī, it kā pēc sava dievišķā stāvokļa Viņš būtu no tās arī atsacījies un atmetis to savā pazemošanās stāvoklī.

Iemesls šādam noliegumam ir meklējams vārdos:

Šī mācība ne tikai sagroza Kristus derības vārdus, bet arī paver ceļu nolādētajai ariāņu herēzei, tā ka, beigu beigās, tiek noliegts Kristus mūžīgais dievišķums un Kristus, un, līdz ar to, arī mūsu pestīšana tiek pilnībā zaudēti, ja šī viltus mācība nebūtu tādā pretrunā Dieva Vārda nesatricināmajam pamatam un mūsu vienkāršajai kristīgajai [katoliskajai] ticībai.

Tāpat kā Kristus pazemošanās, arī Viņa paaugstināšanās ir notikusi mūsu pestīšanas labad, tā ka mācībā par diviem stāvokļiem ir ietverts viss salīdzināšanās Evaņģēlijs (Rom.4:25; 2.Kor.5:18-21). Mūsu kristīgā ticība pamatojas gan krustā sistajā, gan paaugstinātajā Kristū (1.Kor.15:1-23; Rom.4:25).