Kristus priesteriskā aizlūgšana

Noklausies šo e-publikāciju

Kristus priesteriskais amats sastāv no divām daļām:

• gandarīšanas un
• aizlūgšanas.

Kristus aizlūdza par cilvēkiem ([vietnieciskā] iestāšanās uz zemes [par cilvēkiem]), jau atrodoties pazemošanās stāvoklī (Jņ.14:16; 17:9; Ebr.5:6-10). Atkarībā no Kristus aizlūgumu dabas, tie ir iedalīti divos veidos:

• vispārīgie aizlūgumi (Lk.23:34), kuri attiecas uz visiem cilvēkiem, un
• īpašie aizlūgumi (Jņ.17:9 un tālāk), kuri attiecas uz ticīgajiem.

Tomēr Kristus paliek Priesteris arī pēc savas paaugstināšanas (Ebr.7:24-25) un, atrodoties šajā stāvoklī, Viņš veic priestera funkcijas, nevis atkārtojot savu izpirkšanas darbu (Rom.6:9-10; Ebr.9:12-15; 7:26-27), bet gan aizlūdzot par Dieva izredzētajiem (debešķīga iestāšanās [aizlūgšana]). Šai paaugstinātā Kristus pastāvīgajai aizlūgšanai nepiemīt pestīšanas vērtība, bet vienīgi praktiska vērtība (Kristus iestāšanās [aizlūgšana] paaugstinātības stāvoklī ir virzoša; Ebr.7:24-25; 1.Jņ.2:1; Rom.8:34), proti, tā saistās ar Baznīcas pulcināšanu un uzturēšanu, jeb ar izredzēto pestīšanu (Kristus ir samierināšanas Vidutājs; Rom.8:34; Ebr.7:25; 1.Jņ.2:1).

Saskaņā ar Rakstiem, mūsu dievišķā Vidutāja debešķīgā aizlūgšana ir gan reāla, proti, Viņš pastāvīgi piedāvā Tēvam savas svētās asinis, kuras Viņš ir izlējis par pasaules grēkiem (Hemnics: Rāda Dieva vaiga priekšā, kādas brūces par mūsu izpirkšanu Viņš ir saņēmis., Ebr.9:12), gan verbāla, proti, Viņš patiešām lūdz par cilvēkiem (Ebr.7:25; Rom.8:34; 1.Jņ.2:1), lai arī tas, protams, ir jāizprot tādā veidā, kāds ir atbilstošs paaugstinātajam Kungam, kurš sēd pie Dieva labās rokas (neaptveramā iestāšanās [aizlūgšana]).

Atšķirībā no Svētā Gara aizlūgšanas (Rom.8:26-27), paaugstinātais Kristus aizlūdz kā Dievcilvēks, pamatojoties pats savos nopelnos, savukārt Svētā Gara aizlūgumi (Dievišķa iestāšanās [aizlūgšana], Rom.8:27: “ko Gars grib”, saskaņā Dievu [Dieva gribu]), pamatojas Kristus veiktajā izpirkšanā (kāda cita nopelns, Gal.4:4-6).

Pie Dieva labās rokas sēdošā Pestītāja pastāvīgā aizlūgšana dod ticīgajam nešaubīgu pārliecību par viņa galīgo pestīšanu (Rom.8:34-39).

Unitārieši (modernisti) noliedz Kristus vietniecisko gandarīšanu un tādēļ noraida arī Kristus aizlūgumus, kuri balstās Viņa gūtajā pestīšanā. Saskaņā ar unitāriešu viedokli, Kristus kā Priestera vienīgā funkcija ir ar savu piemēru iedvesmot cilvēkus pašiem kļūt par saviem pestītājiem. Pāvestieši papildina Kristus aizlūgšanas darbu ar svēto aizlūgšanām un nopelniem, tādējādi noliedzot biblisko patiesību, ka Kristus ir vienīgais vidutājs starp Dievu un cilvēkiem (1.Tim.2:5-6).