Termina “ticība” lietošana Rakstos

Noklausies šo e-publikāciju

Svētajos Rakstos termins ticība ne vienmēr ir lietots ar vienu un to pašu nozīmi. Dažās vietās tas apzīmē uzticību, kura ir raksturīga gan Dievam, gan cilvēkiem. Šādā ziņā ticība tiek attiecināta uz Dievu Rom.3:3 un uz atdzimušajiem ticīgajiem (Gal.5:22). “Ticība” ar nozīmi “uzticēšanās” ticīgajos ir attaisnojošās ticības auglis un attiecas uz svētdarīšanu, nevis uz attaisnošanu. Citiem vārdiem, ticība attaisno un glābj nevis kā uzticēšanās, proti, nevis kā kāds atdzimušajā ticīgajā notiekošs labs darbs, bet gan kā līdzeklis, ar kura palīdzību ticīgais satver Evaņģēlijā piedāvāto Dieva žēlastību un Kristus nopelnus. Savā dziļākajā nozīmē, proti, kā līdzeklis, ar kura palīdzību ticīgais satver dievišķo žēlastību, ticība allaž apzīmē uzticēšanos Dieva žēlīgajiem apsolījumiem Kristū Jēzū (Mk.16:15-16; 1:14-15; 9:23-24; Ebr.11:1). Vai arī, mēs varētu sacīt, ka attaisnojošā ticība šajā nozīmē allaž ir fides passiva, kura pestī nevis pateicoties pati savai vērtībai, bet gan sava objektam, proti, Dieva žēlastībai un Kristus nopelniem. Skat. Apoloģija:

Ticība attaisno un glābj nevis tādēļ, ka tā pati par sevi būtu kāds cienīgs darbs, bet gan vienīgi tādēļ, ka tā saņem apsolīto žēlastību.

Vairākās Rakstu vietās, piem., Ap.d.6:7; Gal.1:23; Jūd.1:3, 20 utt., termins ticība apzīmē kristīgo mācību (ticība, kurai tic) jeb Evaņģēliju par pestīšanu no žēlastības, ticībā Kristum. Ticība šādā nozīmē tiek dēvēta par objektīvo ticību, pretstatot to attaisnojošajai ticībai, kura tiek dēvēta par subjektīvo ticību, jo tā ir rodama ticīga indivīda sirdī. Lai izprastu šo termina “ticība” pielietojumu, mums ir jāatceras, ka personīga uzticēšanās Dieva žēlastībai Kristus dēļ, patiešām ir visas kristīgās reliģijas centrālais artikuls, tā kā šajā gadījumā kristīgā ticība ir saņēmusi savu nosaukumu no tās raksturīgākās īpašības. Kad mūsu dogmatiķi piemin ticību, kura tic, viņi ar to domā attaisnojošo jeb pestījošo ticību, proti, līdzekli, ar kura palīdzību tiek satverta pestīšana. Šeit varētu vēl piebilst, ka pēc dažu eksegētu domām πίστις Jaunajā Derībā nekad netiek lietots objektīvā, bet gan vienīgi subjektīvā nozīmē, tā kā πίστις allaž apzīmē ticību, kurai tic, un nekad ticību, kura tic.

Runājot par Baznīcas terminoloģiju šajā jautājumā, būtu jāpiemin un īsi jāpaskaidro arī šādi termini:

1. akla ticība – piekrišana Baznīcas mācībām, kuras gan var būt svešas pašam indivīdam (“Es ticu tam, ko māca Baznīca”).
2. Skaidra ticība ir piekrišana mācībām, kuras ir indivīdam labi pazīstamas.
3. Attaisnojošā jeb pestījošā ticība ir personīga uzticēšanās žēlīgajai grēku piedošanai Kristus dēļ.
4. Tiešā ticība ir ticība, kura satver Dieva žēlastību Kristū Jēzū. Attaisnojošā ticība allaž ir tiešā ticība.
5. Reflektoriskā jeb diskursīvā ticība – ticība ar kuras palīdzību ticīgais uztver to, kam viņš tic. Zīdaiņiem un pieaugušajiem miega vai bezsamaņas stāvoklī piemīt tiešā ticība, taču viņiem nav reflektoriskās jeb diskursīvās ticības.
6. Vispārējā ticība ir piekrišana visām Dieva vārdā atklātajām patiesībām.
7. Īpašā ticība ir attaisnojošā ticība jeb uzticēšanās Evaņģēlija apsolījumiem attiecībā uz grēku piedošanu un grēku piedošanu, pateicoties Kristus vietnieciskajai gandarīšanai.
8. Viltus, tukša jeb mirusi ticība tiek vienīgi dēvēta par ticību, jo tā nav nekas vairāk kā grēkā mītoša grēcinieka tukša plātīšanās un nepamatota paļaušanās uz Dieva žēlastību un žēlsirdību (Hollacs).
9. Ticību mēdz dēvēt par vāju jeb nestabilu, tad, ja vai nu indivīds nav pietiekami iepazinis Kristu, vai nepietiekami uzticas Viņam.
10. Ticība ir stipra, ja Kristus ir pietiekami iepazīts, vai ja indivīds Viņam pietiekami spēcīgi uzticas.
11. Objektīvā ticība ir mācība, kurai tiek ticēts.
12. Subjektīvā ticība ir tā, ar kuras palīdzību cilvēks tic.
13. Vēsturiskā ticība ir vienīgi zināšanas par Kristu, taču ne personīga uzticēšanās Viņam.
14. Vispārēja piekrišana – Evaņģēlija apsolījumu uzskatīšana par patiesiem.
15. Īpašā piekrišana Evaņģēlija žēlīgo apsolījumu attiecināšana uz sevi.
16. Pestījošā ticība allaž ir darbīga ticība, aktīva uzticēšanās Dieva žēlastībai.

Visi šie termini pauž patiesības, kuras būtu jāpatur prātā, runājot par pestījošo ticību. Taču ir jāatceras arī tas, ka ne visi šie termini ir allaž tikuši lietoti tieši šādā nozīmē, tādēļ dažādi dogmatiķi varētu tām sniegt nedaudz atšķirīgas definīcijas.