Katram kristietim savā sirdī ir jābūt komunistam

Noklausies šo e-publikāciju

Apustuļu darbos (4:32-37) mēs lasām: “Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem. Viņu starpā arī nebija neviena, kam kā trūktu; jo tie, kam bija tīrumi vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto un nolika apustuļiem pie kājām; un katram tika izdalīts, kā kuram vajadzēja. Arī Jāzeps, ko apustuļi sauca par Barnabu, tulkojumā: iepriecināšanas dēls, levīts, dzimis kiprietis, pārdeva tīrumu, kas viņam piederēja, atnesa naudu un nolika to pie apustuļu kājām.”

Tas noteikti ir brīnišķīgs agrīno kristiešu dedzīgās mīlestības piemērs. Jāatceras, ka arī tolaik tikai daži bagātnieki pieņēma kristietību; lielākais vairums no tiem, kas kļuva par kristiešiem, bija nabadzīgi. Tam jāpievieno fakts, ka neviena kristieša dzīvība tai laikā nebija droša pat stundu. Asinskārā Hēroda izvilktais zobens apdraudēja katra kristieša dzīvību. Tajā lielo grūtību laikā kristieši saistījās kopā visciešāk, un, lai nevienam netrūktu, tad tie, kuriem bija vairāk līdzekļu nekā citiem, pārdeva savu nekustamo īpašumu un nolika savus ieņēmumus kopējā kasē, tas ir, pie apustuļu kājām.

Varētu šķist, ka šie piemēri patiešām bija par labu komunismam. Tomēr mēs lasot, neatrodam ziņas ne par vienu citu apustuliskā laikmeta kristiešu draudzi, kurā būtu izveidota šāda lietu kārtība. Un turklāt Apustuļu darbu 5. nodaļā (1-4) mēs lasām: “Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām. Tad Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā?”

Īpaši jāatzīmē, ka Pēteris šeit saka: ”Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt?” No tā mēs redzam, ka pirmā kristiešu draudze Jeruzālemē nebija ieviesusi tādu lietu kārtību, lai katrs būtu spiests atdot savu īpašumu, bet kristieši to darīja bez piespiešanas, pēc brīvas izvēles. To Pēteris šeit apliecina Ananijam: “Tas nebūtu bijis nepareizi, ja tu paturētu savu māju un zemi.” Jā, viņš pat piebilst: “Un pēc pārdošanas, vai tas viss joprojām nebija tavs?” “Tu varēji teikt: es atdošu pusi, un viss būtu labi; neviens tev nebūtu neko pārmetis. Iemesls, kāpēc tas tagad ir tik apkaunojoši, ir tas, ka tu vēlējies tikt uzskatīts par īpaši mīlošu un labestīgu kristieti, lai gan slepenībā esi rīkojies citādāk, un līdz ar to, esi izlicies par to, kas neesi.” Mēs arī lasām, ka pirmo kristiešu draudžu locekļiem bija gan mājas, gan īpašumi, piemēram, Sīmanim, ādminim Jopē (Ap.d.10:6), bagātajai purpura pārdevējai Lidijai Filipos (Ap.d.16:14-15), tad arī pat Jeruzalemes draudzes diakonam jeb evaņģēlistam Filipam bija māja Cēzarejā (Ap.d.21:8), un pat Jāņa (kam pievārds Marks) mātei piederēja māja Jeruzalemē (Ap.d.12:12).

No tā mums noteikti jāsecina, ka pirmā draudze Jeruzālemē nebija organizēta pēc komunisma principiem, bet gan aprakstītais lietu stāvoklis bija tikai viņu mīlestības brīvprātīga izpausme ārkārtējas nepieciešamības laikos. Pēc tam mēs lasām Apustuļu darbos (9:31): “Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu.” Kopš šī laika Jeruzalemē tika pārtraukta šī kārtība, ka zināmā mērā viss bija ierasts. Tā turpinājās tikai īsu laiku, apmēram līdz 36. gadam, kad notika Pāvila atgriešanās un kļūšana par Kristus sekotāju.

Bet tas, ko mēs mācāmies no šī piemēra, ir šis: kādam vajadzētu būt patiesam kristietim. Savā sirdī, ja pareizi to saprotam, katram kristietim ir jābūt komunistam. Citiem vārdiem sakot, kristietim vienmēr ir jābūt gatavam un gribošam atdot visu, kas viņam ir, to savu brāļu labā, kam ir ciešanas, kad vien viņiem rodas tāda vajadzība. Apustulis Jānis tieši par šo saka: “Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?” (1.Jņ.3:17) Glābējs skaidri paziņo: “Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties.” (Mt.5:42) Apustulis Pāvils pavēl kristietim “sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā” (Ef.4:28). Viņš neliek viņam strādāt godīgu darbu ar savām rokām, lai iegūtu kapitālu un kļūtu bagāts, bet gan “lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā”. Apustulis Pāvils tālāk saka: “Un kas pērk, [lai ir] kā tāds, kas to negrib paturēt.” (1.Kor.7:30) Tam, kam pieder īpašums, vajadzētu būt kā tādam, kam nekas nepieder, viņa sirdij nevajadzētu pieķerties savam īpašumam, sirdī nevajadzētu rasties iekšējai cīņai par atteikšanos no savas mantas, ja tuvākajam ir jāpalīdz viņa trūkumā vai ja Dieva godība to prasa. Tāds cilvēks nav kristietis, kuram sirds un nauda ir nedalāmā vienībā.

Kristus attiecīgi Savā kalna sprediķa pašā sākumā paziņo: “Svētīgi garā nabagie; jo tiem pieder Debesu valstība.” Ko tas nozīmē? Svētīgi ir tie, kas ir garā nabagi neatkarīgi no tā, vai viņiem ir maz vai daudz mantas. Viņam ir jābūt nabagam savā sirdī un prātā. Bet cilvēks, kuram ir bagātība, kas ir kļuvusi par bagātību tikai viņam, par viņa vislielāko dārgumu, ko viņš glabā un ko viņš negribētu zaudēt nekādā gadījumā, šāds cilvēks vēl nav iemācījies pirmos Kristus kalna sprediķa vārdus: “Svētīgi ir garā nabagie.” Tāpēc pat, ja tu būtu ļoti bagāts, tev vajadzētu būt garā nabagam, tev vajadzētu būt kā tādam, it kā tev nebūtu neviena no tām lietām, kas ir nonākušas tavās rokās. Tāpēc psalmists arī saka: “Kad bagātība vairojas, tad nepiegrieziet tai visu savu sirdi” (Ps.62:11)