Pret iekāri

Noklausies šo e-publikāciju

Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu.

Mārtiņš Luters:

Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka ar viltu pēc sava tuvāka mantas vai nama netvarstām, nedz ar taisnības iemesliem pēc tā tiecamies, bet tam labprāt palīdzam, ka viņš to var paturēt.

Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.

Mārtiņš Luters:

Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savam tuvākajam ne sievu, ne saimi, ne lopus neatraujam, neatvilam, nedz novēršam, bet par to gādājam.

Abi šie baušļi ir vērsti nevis pret ļaundariem, kurus jau visi pazīst pēc viņu darbiem, bet tieši pret ārēji dievbijigajiem un taisnajiem. Jo ir daudz cilvēku, kurus uzskata par godīgiem un labiem pilsoņiem, kuri ieņem augstus amatus ir bagāti, visu cienīti un, protams, iet arī baznīcā, bet tie nekad otram nenovēl to, ko paši sev. Tā, piemēram, kad viņi redz kādu skaistu sievieti, tad to iekāro, un, tā kā viņi ir “kārtīgi un godīgi pilsoņi”, tad viņi meklē kā atrast ieganstu, lai atbrīvotos no savas un iegūtu cita sievu. Īpaši tas bija raksturīgs jūdiem Vecās Derības laikā.

Tas pats attiecas uz citu cilvēku īpašumu. Kad šādi ārēji godīgie iekāro cita māju vai kādu citu tā mantu, viņi to necenšas nozagt, bet mēģina sagrozīt likumus un atrast iespēju kāroto lietu iegūt likumīgā ceļā. Piemēram, kad kādreiz izpildkomitejas priekšsēdētājam iepatikās kāda cilvēka māja, tad šo cilvēku vispirms apvainoja neuzticībā padomju varai un izsūtīja uz Sibīriju. Tikai pēc tam ārēji likumīgā ceļā padomju darbinieks ieguva kāroto lietu savā īpašumā.

Tieši tas pats visdažādākajos veidos notiek arī patlaban tā saucamajā biznesā un citur, kur cilvēki ar viltību iegūst kāda mantu. Īpaši tas vērojams tiesas prāvās, kur cilvēki izmanto pierādījumus sev par labu, lai iegūtu kāroto īpašumu. Tāpat tas notiek arī tirdzniecībā, kur kāds tiek izputināts un tam piespiež viņa īpašumu atdot gandrīz par velti. Luters brīdina šādus cilvēkus, sacīdams, lai arī tiesnesis tev atstās šādu mantu, tad tomēr ne Dievs, “jo Viņš redz ļaunu sirdi un pasaules viltu”.

Par šo abu baušļu jēgu Lielajā katehismā Luters raksta:

Tad nu atstāsim šo bausli vispārējā izpratnē, ka vispirms ir pavēlēts nekārot tuvākā nelaimi, to neizraisīt un neveicināt, bet vēlēt un atstāt viņam to, kas viņam pieder, kā arī veicināt un uzturēt to, kas viņam var kalpot un nākt par labu – tāpat kā mēs gribam, lai darītu mums.

Iekāri, pret ko vēršas devītais un desmitais bauslis, var izteikt šādā formula: Dievs ir devis mums lietas, lai mēs tās lietotu un cilvēkus, lai mēs tos mīlētu. Bet, kad mēs mīlam lietas un lietojam cilvēkus, lai tās iegūtu, tad tā ir iekāre.