Mācības par žēlastības līdzekļiem nozīme

Reformātu aprindās, tāpat kā visu citu racionālistu vidū, tiek uzskatīts, ka mācībai par žēlastības līdzekļiem nav praktiski nekādas nozīmes.

Tā, piemēram, amerikāņu fundamentālisms uzsver šādas mācības:

• ka Bībele ir Dieva Vārds;
• ka Kristus ir Dievcilvēks, kurš miris par pasaules grēkiem;
• ka grēcinieks tiek pestīts ticībā Kristus asinīm;
• ka Kristus atgriezīsies godībā Viņa paša noteiktā laikā;
• ka Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem un
• ka pasaule piedzīvos visu mirušo augšāmcelšanos.

Taču visā fundamentālisma teoloģijas sistēmā nav vietas bibliskajai mācībai par žēlastības līdzekļiem.

No otras puses, mūsdienu teologi apsūdz Luteru, ka viņš ir piešķīris šai mācībai pārlieku lielu vērību, šajā ziņā cieši sekojot Romas baznīcas tradīcijām. Taču patiesībā dižā reformatora attieksme pret patieso mācību par žēlastības līdzekļiem bija novēršanās no katolicisma un nepārprotama vēršanās pret to. Viņš nemācīja mācību par žēlastības līdzekļiem tādēļ, ka “joprojām atradās sholastiskā tradicionālisma žņaugos”, bet gan tādēļ, ka paši Raksti piešķir šai mācībai lielu nozīmi. Pievērsties un aizstāvēt biblisko mācību par žēlastības līdzekļiem Luteru piespieda viņa uzticība sola gratia un sola fide principiem. Bez mācības par žēlastības līdzekļiem Luters nebūtu varējis mācīt centrālo kristīgās ticības mācību – tā dēvēto reformācijas materiālo principu, proti, attaisnošanu no žēlastības, ticībā Kristus vietnieciskā gandarīšana.

Mēs jau pieminējām, ka mācība par sola fide ir nesaraujami saistīta ar mācību par žēlastības līdzekļiem. Katolicisms ir noraidījis biblisko mācību par žēlastības līdzekļiem un līdz ar to ir noraidījis arī sola fide. Kalvinisms, lai arī teorētiski atzīst sola fide, praksē to noliedz, jo vispārējās žēlastības noliegšana tam liek mierināt nemiera un šaubu mākto ticīgo ar “iekšējas apgaismības” jeb svētdarīšanas piedzīvošanu. Tātad, arī šajā gadījumā, sagrozot mācību par žēlastības līdzekļiem, praktiski tiek noliegta arī mācība par sola fide. To pašu var sacīt arī par entuziasmu un par racionālismu vispār. Viena maldu mācība allaž iet roku rokā ar otru. Sagrozot mācību par žēlastības līdzekļiem, allaž tiek sagrozīta arī kristīgās ticības centrālā mācība – par attaisnošanu ticībā, bez darbiem. Tas pierāda, ka mācībai par žēlastības līdzekļiem patiesībā piemīt liela nozīme īstas kristīgas ticības saglabāšanā. Tie, kuri pastāvīgi pārkāpj šo mācību, nav uzticīgi arī pašam būtiskākajam kristīgās ticības jautājumam.

Paši Raksti atzīst mācību par žēlastības līdzekļiem par vienu no vissvarīgākajām mācībām. Pirmkārt, tie skaidri māca, ka atdzimšana jeb atgriešanās notiek vienīgi ar žēlastības līdzekļu, tas ir, Dieva Vārda (1.Kor.2:4-5; 1.Pēt.1:23; Rom.10:17) un sakramentu (Ap.d.2:38; Mt.28:19-20; 1.Pēt.3:21 utt.) palīdzību. Otrkārt, tie nepārprotami apliecina, ka tie, kuri noliedz žēlastības līdzekļus, zaudē pestīšanu (Lk.7:30; Jņ.8:47; 1.Kor.10:21-22; 11:26-29). Treškārt, tie skaidri un nepārprotami norāda, ka žēlastības līdzekļu nonievāšana nav nekāds sīks pārkāpums, kuru Dievs ātri vien aizmirst, bet gan sacelšanās pret žēlastības un godības Kungu (1.Kor.1:22-23), kuru Viņš soda ar mūžīgo pazudināšanu (1.Kor.1:18-21; 26:29; Mk.16:15-16).

Raksti skaidri māca, ka tie, kuri nepieņems Dieva žēlastību tādā veidā, kādā tā tiek piedāvāta žēlastības līdzekļos, nesaņems to vispār (Mt.10:14-15; Ap.d.13:46, 51), tādēļ tādi reformātu izteicieni, kā: “Līdzekļiem šeit nav vietas”; “Nekas nestājas starp Svētā Gara darbību un dvēseles atjaunošanu” (Hodžs); “Iekšējā darbība ir nepastarpināti darbojošais Gars” (Cvinglijs); “Vadonis jeb rīks Garam nav nepieciešams” (Cvinglijs), ir jāvērtē kā vēršanās pret Dieva žēlastību Kristū Jēzū, kura grēciniekiem tiek piedāvāta žēlastības līdzekļos. Kamēr kalvinisti uzskata, ka “Svētais Gars nav atkarīgs no Dieva Vārda un iedarbojas uz cilvēka garu tiešā veidā” (Šeds), konfesionālajam luterismam nākas noraidīt kristīgas sadraudzības iespēju ar viņiem un uzskatīt viņus par Dieva noteiktā pestīšanas ceļa pretiniekiem.