Lūgt, meklēt un klauvēt bez mitas

“Tad Dievs pieminēja Rahēli un paklausīja viņu.” [1.Moz.30:22]

Tāpat arī mums jāmācās lūgt un gaidīt Dieva palīdzību, kad piedzīvojam pretestību un mūsu ticība sāk pagurt. Jo mums ir Evaņģēlija apsolījums; mums ir Kristība un absolūcija, kas mūs māca un stiprina. Mums ir bauslis, kurā pavēlēts lūgt; mums ir žēlastības un lūgšanas Gars. Bet tad, kad tikko esam iesākuši lūgt, mūsu sirds ir baiļu varā un žēlojas, ka ar lūgšanu neko nespēj panākt.

Tādēļ jāmācās, ka tad, ja ar savu lūgšanu neko nepanāc, tev tomēr jāmeklē; kad šķiet, ka arī šī meklēšana ir veltīga, ka Dievs joprojām arvien vairāk Sevi apslēpj, tad sāc klauvēt un nerimsties, līdz aizslēgtās durvis atdarīsies. [Mt.7:7-8] Jo nav šaubu, ka mūsu lūgšanas tiek uzklausītas tai brīdī, kad izrunāta pirmā zilbe.

Bet, ja Dievs tūliņ vēl nedod to, ko lūdzam, tas notiek tādēļ, ka Viņš grib tikt meklēts; Viņš vēlas, lai mēs vienmēr klauvētu, – kā māca līdzība par netaisno tiesnesi (Lk.18:2). Tad Viņš nāk un izglābj savus izredzētos, sniegdams vairāk un bagātīgāk, nekā esam lūguši, meklējuši un klauvējuši. Viņš vilcinās ar lūgšanu uzklausīšanu, lai mūsu lūgšanas pieaugtu un nopūtas kļūtu spēcīgākas.