Pateicība Dievam par svētībām

“Kas pienes upurim pateicību, tas tur Mani godā, un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu pestīšanu.” (Ps.50:23)

Nav iespējams būt kristietim un nebūt pateicīgam Dievam. Atgriešanās nozīmē iesākumu tam, ka sāc skaidri apzināties Dieva svētības (īpaši Viņa garīgās svētības). Atgriešanās nozīmē šajās Dieva svētībās rast mierinājumu, ar visu sirdi tām pieķerties un vairs nemeklēt cerību un svētlaimi pasaulīgajos labumos, bet gan Dieva labestībā Kristū Jēzū. Kļūt par kristieti nozīmē būt pateicīgam Dievam.

50. psalms, kas noraida visa veida nepareizu dievkalpošanu, kuru veicot, cilvēki cer izglābties no pazudināšanas, noslēdzas ar šīs dienas lasījuma vārdiem. Tas mums rāda: ja cilvēks vēl nav atgriezies pie Kristus un tādējādi nav saņēmis vislielāko svētību — grēku piedošanu —, viņš nespēj no sirds pateikties Dievam. Bet, tiklīdz viņš no sirds tic Kristum, viņa sirds atveras kā avots, un ikdienas pateicība plūst straumē no viņa sirds. Tad viņš kopā ar psalmu dziedātāju saka: “Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu! Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas; Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību. Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.” (Ps.103:1–5)

Īsts kristietis ir tāds, kura acis ir atvērtas, ka viņš skaidri apzinās: viņš ir pilnīgi nevērtīgs grēcinieks, un viss laicīgais un mūžīgais — gan miesā, gan dvēselē, gan zemes un debesu labumos — ir viena vienīga žēlastības dāvana, ko Dievs viņam sniedz Kristus dēļ. Īsts kristietis to ne tikai pazemīgi atzīst; šī atziņa kā jauna saule izgaismo visu viņa būtni, un šajā gaismā viņš redz visu, kas viņš ir un kas viņam pieder. Tāpēc viņš dzīvo pastāvīgā pateicībā un kopā ar Dāvidu var sacīt: “Es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies.” (Ps.63:7) Viņam nav vajadzīga slimības gulta, lai saprastu, ka veselība ir liela un nepelnīta Dieva svētība; nav vajadzīgs plosošs ugunsgrēks, lai atgādinātu, ka vienīgi Tas Kungs sargā un pasargā viņa namu; nav vajadzīgi postoši plūdi, lai pārliecinātu, ka Tas Kungs sargā viņa ražu; un nav vajadzīga kara lāpa, lai izgaismotu prieku un laimi, ko rada miers un drošība.

Pat ja katrs patiess kristietis ir sācis saskatīt Dieva svētības savā dzīvē un slavēt Viņu par tām vārdos un darbos, viņš ir spēris tikai pirmo soli. Viņam jāturpina sērot par savu nepateicīgo sirdi, jo pat kristietis nav pilnīgi apgaismots. Viņš joprojām savā dzīvē nav pamanījis tūkstošiem svētības pilnu dāvanu, ko viņa Dievs un Tēvs viņam ir devis un dod joprojām. Kristietim joprojām ir grēcīga miesa un asinis, un tādēļ viņš bieži vien vilcinās ar slavas un pateicības paušanu. Iespējams, viņš ir piesaucis Dievu grūtību brīdī, bet, kad šis laiks pagājis, viņš ir aizmirsis pildīt savu solījumu Visaugstākajam un palicis parādnieks. Kristietim jo īpaši jānožēlo, ka viņš nav pietiekami bieži pateicies Dievam par savu krustu, trūkumu, slimību, nabadzību, izsmieklu un negodu, kas bieži vien ir lielāka Dieva svētība nekā labas dienas, veselība, bagātība un slavas oreols.

Lai gan patiesam kristietim joprojām ir daudz kopīga ar cilvēku, kas nav kristietis, tomēr pastāv liela atšķirība. Patiesa kristieša nepateicība Dievam ir tāda, ka viņš to pats apzinās, par to sēro un pret to ikdienas cīnās; un, tā kā viņš pastāv ticībā, tad viņam galu galā šī nepateicība netiek pieskaitīta Kristus dēļ. Tā nu arī nepateicība viņam ikdienas tiek piedota. Kristietis ir savas nepateicīgās sirds ienaidnieks. Tādēļ viņš ilgu pilns raugās uz debesīm un kopā ar Dāvidu saka: “Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām.” (Ps.63:6) Kristietis saka: “Šeit grēcīgā miesa mani vēl velk pie zemes, bet kādu dienu, kad būšu atbrīvojies no tās un būšu augšāmcelts debesu templī, tad es Tevi tiešām pilnīgi slavēšu un teikšu no mūžības uz mūžību kopā ar visu Tavu izredzēto un atpestīto bērnu pulku.”