Vienotība

… lai viņi ir viens, itin kā mēs. [Jņ.17:11]

Šeit Kristus jāsaprot šādi: Kristiešiem jābūt tik cieši vienotiem, ka kopā jābūt kā vienam priekšmetam un jāpastāv kā nedalāmam ķermenim, gluži kā Viņš un Tēvs ir “viens.”

Viņiem ir ne vien viens prāts un griba, bet visa Viņu nedalāmā būtība ir tā pati. Jo, ja Kristus ir atdalīts no Tēva, viens Dievs vairs nevar pastāvēt, bet atdalītā, nošķirtā un individuālā būtība, dievišķās būtības vienotībā ir daudz lielāka nekā tā, kas ir locekļiem vienā ķermenī, un mums to nav iespējams apjēgt.

Tajā pašā laikā Kristus teiktu: Maniem kristiešiem jābūt vienam ganāmpulkam, proti, vienam veselam nedalāmam ķermenim. Turklāt šeit ir vienība, kas ir atšķirīga no dabiskās, proti, garīga vienība. Bet tomēr tā tiek saukta par būšanu “vienam”, jo šajā vienībā viens nevar pastāvēt bez otra, un ja viena daļa tiek atņemta, to vairs nevar saukt par vienotu lietu jeb “vienu.”

Šī vienība rada ķermeni, ko sauc par kristietību un svēto biedrību (nevis vienkāršu vienādību), kurā visi svētie jeb kristieši ir viens daudzums, miesa un vienots gabals.

Tādēļ kristietim ir pārliecība, proti, viņš ir drošs, ka tad, kad velns stāsies pretī un uzbruks viņam, tad viņš nav vienīgais, kam tiek uzbrukts, kā vienam pirkstam, bet gan uzbrukts tiek visam ķermenim vienlaicīgi, proti, visiem kristiešiem visā pasaulē un arī pašam Dievam un Kristum.