Reformētie baptisti – vai jauna mağistrāle uz elli?

Kalvinistu jaunā paaudze atgriežas pie savām saknèm. Reformētie baptisti ir pievīlušies tukšos labklājības evaņģēlija solījumos. Taču lai nāktu pie pestījošās ticības, tiem nāktos atgriezties daudz tālāk – pāri bezdibenim kas ir starp kalvinismu un luterismu.

Lielais bezdibenis starp anabaptistiem un Luteru ir izteikts vienā vismazākajā vārdiņā — “IR”. Un tas nāk gaismā tieši Vakarēdiena sakramentā. Kā reiz Anabaptisti, arī reformētie baptisti saka: “tas simbolizē”, jo netic, ka Kristus miesa un asinis svētajā vakarēdienā ir klātesošas, kaut arī caur Bībeli Dievs pats tā saka. Luters turpretī turas pie Kristus vārdiem bez atkāpēm: “Šī ir mana miesa… šīs ir manas asinis.” Šis mazais vārdiņš atdala ne tikai divas teoloģijas, bet divas ticības realitātes — vienā Kristus ir klātesošs, otrā Viņš tiek aizvietots ar simbolu.

Kāpēc tas ir tik svarīgi? To apskatīsim nedaudz vēlāk. Pirms parādās robežšķirtne starp Luterāņiem (varētu teikt Reformētajiem katoļiem) un Reformētajiem baptistiem (var teikt modificētajiem Anabaptistiem) jāsaprot “Spērdžena” fenomens.
Lūkosim augļus – kādos punktos Čārlzs Spērdžens apsūdz Koplenda tipa “labklājības evaņģēliju”:

Spērdžena kritika par labklājības evaņģēliju

Čārlzs Spērdžens (Charles Haddon Spurgeon, 1834–1892) — angļu baptistu mācītājs, kurš kļuva par vienu no ietekmīgākajiem protestantu sludinātājiem pasaules vēsturē. Viņš bija stingrs kalvinists, bet ar ļoti emocionālu, pieejamu sludināšanas stilu. Kāpēc viņš kļuva tik slavens?

Spērdžena darbi un ietekme

Ja Spērdžens šodien stāvētu pretī Koplenda mācībai, viņš noteikti apsūdzētu to par Bībeles sagrozīšanu, Evaņģēlija izkropļošanu un Kristus darbu aizstāšanu ar cilvēku darbiem; par bagātības pielūgšanu, manipulatīvu ziedošanu un viltus cerību radīšanu; par sludinātāju pašpaaugstināšanos un ciešanu noliegšanu. Un viņš to darītu ar tādu pašu skaidrību, kādā viņš savulaik cīnījās pret liberālismu un maldu mācībām.

Ko Spērdžens mācīja (īsa versija)

Kāpēc tas kontrastē ar mūsdienu “neluterisko luterismu”? Kāpēc Spērdžena mācība varētu šķist jauka, pareiza un pieņemama arī tiem, kas šodien sauc sevi par luterāņiem? Tikai un vienīgi dēļ tā ka luterisms atšālējies (sāls kļuvusi mazsālīta).

Vai tad tas ir luterisms, kur Bībeles autoritāte ir mazināta, sprediķi vien kā morāli padomi; Kristus centrālā nozīme ir aizstāta ar psiholoģiju un žēlastība ar terapiju; teoloģiskā identitāte ir izšķīdusi, bet sakramenti kļuvuši formāli. Vai tas vairs ir luterisms, kas palicis bez teoloģiska mugurkaula un kļuvis tik liberāls, tik sekulārs un sociāli politizēts?

Tomēr nepārsteigsimies salīdzinot ābolus ar apelsīniem (divas nesalīdzināmas lietas). Tad sanāktu: Pagājušo laiku Spērdžens = tīrs evaņģēlijs, dziļums, Kristus centrālums, teoloģiska integritāte / / Mūsdienu neluteriskais luterisms = psiholoģija + sociālā ētika + tradīcijas bez satura.

Jāskatās gan uz koku augļiem, gan to saknēm. Luteriskā mācība ir aicinājums atgriezties pie Rakstu skaidrības. Un reformācija, kas šim aicinājumam sekoja, sabrucināja tā laika greizās reliģiozās konstrukcijas.

Jaunie (reformēto baptistu) sludinātāji …vai ak vai – šie īsti nesaprot ko dara. Pievīlušies tukšos labklājības evaņģēlija solījumos, šie kapā laukā visu veco, bet – Principā tie gribētu palikt savā (un vēl lielākā) priecīgumā un labklājībā, tikai sludinot pareizāk.

Mūsdienu luterisms pamatos aizvien satur to pašu robežšķirtni ko Luters savulaik skaidri uzrādīja.

Kur Spērdžena mācība nonāk pretrunā ar luterisko mācību?

Anabaptistu galvenā herēze bija: Evaņģēlija un Baznīcas pārvēršana par iekšēju, subjektīvu pieredzi. Tas ir Baznīcas objektīvās realitātes noliegšana, aizstājot Dieva darbu ar cilvēka iekšējo pārdzīvojumu. Viss pārējais — atkārtota kristīšana, subjektīva “ticības apliecība”, simbolisks Vakarēdiens, pašordinēti mācītāji — ir tikai sekas šai vienai saknei. Rezultātā reformētie baptisti, lai cik “reformēti” viņi gribētu būt, cīnās vien ar grēka sekām cilvēkā nevis ļauj Dievam darīt darīt Dieva darbus pie grēcīgā cilvēka.

Kāpēc luterismā ir obligāta vienota mācība un disciplīna?

Reformētie baptisti nav “reformēti” — viņi ir moderni anabaptisti ar kalvinistisku soterioloģiju; viņi neatgriežas pie reformācijas, bet pie anabaptisma saknēm; viņi tiecas pēc kongregacionālas, nevis konfesionālas Baznīcas struktūras.
Viņi balstās uz 1689. gada Londonas baptistu ticības apliecībām, kas nonāk pretrunā ar luterismu vairākos punktos kā piemēram Baznīcas definīcija, vienotība un pārvalde; Sakramentu daba, Žēlastības līdzekļi un Predestinācija; Izpirkšana, Kristība un Vakarēdiens.

Tēzes, kas ir pretrunā ar konfesionālo luterismu

Vai aizvien Spērdžens izskatās tik svaigs, tik īsts un tik vajadzīgs šodienas cilvēkam? Ja redzam saknes, tad loģiski varam spriest par pašu koku un kādus augļus varēsim no tā sagaidīt. Rupji sakot – tas ir teoloğiskais dolbojobisms (triecien-piša) – Atkāpties līdz vietai kur šķiet viss vēl bija pareizi un tad ar jaunu sparu triekties izvēlētajā virzienā – dzīt jaunu risi saviem sekotājiem.

Tā bezgala dziļā plaisa starp viņiem un mums nav atšķirīgos cilvēciskos centienos, bet Dieva dāvātajā ticībā (kura vai nu ir / vai tās nav). Dieva iestādītā Baznīca, Viņa iedibinātie kristības un Vakarēdiena sakramenti ir līdzekļi caur ko mēs kā dzīvas dvēseles nākam pie pestījošās ticības šinī laikā un telpā.

Baznīcas un sakramentu mācības atšķirības

Anabaptistu galvenā herēze = Dieva darbu aizstāt ar cilvēka iekšējo pieredzi. Baptisti cīnās ar grēka sekām, nevis ļauj Dievam darboties caur līdzekļiem. Reformētie baptisti ir kalvinisti soterioloģijā un anabaptisti sakramentos; viņi noliedz žēlastības līdzekļus, Baznīcas objektīvo realitāti un Kristus klātbūtni sakramentos. Tāpēc viņiem nav pestījošās ticības tādā nozīmē, kā to definē luteriskā konfesija. Ārēji redzamos ,,ticības darbos” būtu iespējams atrast daudz līdzību un pareizu rīcību, taču nepārvaramā robežšķirtne, kas sākas šinī laikā ar vienu mazāko vārdiņu: “IR” iesniedzas kā bezdibenis mūžībā. Ja mums nav vienprātības mācībā (Kristus māceklībā) tad nevar būt nedz viena ticība, nedz viena Baznīca un ir neiespējama nedz dievgalda kopība nedz sadraudzība svētajos sakramentos. Ja salīdzināt reformēto baptistu centienus ar ceļu būvi, tad droši varam teikt ka tur top jauna mağistrāle uz elli.