Apustuliskā sukcesija

Apustuliskās sukcesijas (pēctecības) jēdziens ir ļoti sens, bet uzsvars, ar kādu tas šodien tiek izskaidrots, ja es to pareizi saskatu, pieder vispirms modernajai kristietībai.

Pirmajā “Tracts for the Times”, ar kuru sākās katoliskās baznīcas domāšanas atjaunošanās Anglijā 1833. gadā, ietekmīgā aicinājumā anglikāņu garīdzniecībai pārdomāt sava garīgā amata uzdevumu autors saviem amata brāļiem atgādināja, ka anglikāniskā ordinācijas liturģija saturot “apustuliskās sukcesijas mācību”. Tas bija tas pats Džons Henrijs Ņūmens, kas 12 gadus vēlāk atteicās no šī uzskata un konvertējās par Romas katoli. Viņam vajadzēja atsaukties uz liturģiju; jo ne senās baznīcas ticības apliecinājumi, ne “39 artukuli” šādu mācību nesatur. Ir jāatzīmē, ka arī Romas baznīcas mācībā nav nekādas īpašas norādes par apustulisko sukcesiju. Cik es zinu, šis izteikums ir sastopams tikai vienā mācības dokumentā – akcentētā veidā Sv. Krēsla rakstā Anglijas katoļu bīskapiem 1864. gadā. Pats jautājums kā tāds ir apskatīts mācībā par baznīcas apustuliskumu un par priesteru iesvētīšanas sakramentu dogmatikas mācību grāmatās.

Tridentas koncils mācībā par priesterību, vairāk it kā garāmejot, runā par to, ka “bīskapi ir sekojuši apustuļu vietā”. Tam sekojošie kanoni, kuros tiek atmestas reformācijas mācības, vispār nepiemin sukcesiju. Ļoti tuvu mūsdienu formulējumam ir divas vietas no 1548. gada, kas nav nekāds mācības skaidrojums, bet tomēr ļoti labi parāda toreizējo katoļu reformteologu domas. Tā katolicitāte kā “patiesās baznīcas zīme” tiek izskaidrota ar to, “ka tā ir vispārēja, tā ir izlieta un izplatīta visās vietās un laikos caur apustuļiem, to pēcnācējiem un mums pastāvīgā sukcesijā līdz pasaules galam”. Tāpat teikts arī rakstā par baznīcas sukcesijas iesvētīšanas sakramentu:

Kad bīskapi šajā nemitīgi notiekošajā baznīcu tradīcijā un sukcesijā uzliek rokas un iesvēta šajos amatos ..

Tas, ko šodien sauc par “apustulisko sukcesiju”, katoļu baznīcām ir pats par sevi saprotams, par ko vispār nemaz nav jārunā, jo tas ir iedots līdz ar priesteru iesvētīšanas sakramentu. Kad Anglijas baznīca un tās filiālbaznīcas, un nesen arī atsevišķas luteriskās un ūnijas baznīcas, kā, piemēram, Dienvidindijas, saceļ tik lielu troksni ap savu apustulisko sukcesiju, tad diez vai nav tā, ka daudz tiek runāts par tikumiem, kuru patiesībā nemaz nav. Tā nav vienkārši sagadīšanās, ja kādā baznīcā pārlieku uzsver apustulisko sukcesiju un tā pretendē būt katoliska ar visiem bīskapu, priesteru un diakonu amatiem, bet patiesībā nemaz nespēj pateikt, ko šie amati īsti nozīmē.

Mēs varētu anglikāņus ar viņu neskaidrību, kas izskaidrojama ar viņu reformācijas bēdīgo vēsturi, pamest vienus, ja tikai viņi pastāvīgi neklauvētu pie citu baznīcu durvīm, no katoļiem prasot atzīt viņu iesvētīšanu un no protestantiem – tās pārņemšanu. Prūsija ir atklāti koķetējusi ar Anglijas baznīcu, sākot ar pirmo ķēniņu, kuram tik ļoti patika “bez bīskapa nav ķēniņa”, līdz nelaimīgajam romantika Frīdriha Vilhelma IV mēģinājumam vadīt angļu-prūšu bīskapiju Jeruzālemē. Šīs bīskapijas plānā, kas Ņūmenu beidzot aizveda uz Romu, bija brīnišķa doma, ka Anglijas baznīca vēloties palīdzēt “mazāk pilnīgi iekārtotām baznīcām”.

Mūsu laikos šis draudzīgais piedāvājums tika atjaunots, kad, sākoties hitleriskajai “tūkstošgadu valstībai”, visiem ievērojamiem angļu teologiem par lielām šausmām, angļu bīskapi visā nopietnībā teica, ka mūsu cīņa pret Ludvigu Milleru un citiem “Vācu kristiešu” bīskapiem ir bezcerīga un baznīcas stāvoklis Vācijā nokārtošoties pats no sevis, ja šie vācu “bīskapi” ļautos saņemt iesvētīšanu no Anglijas. Šeit tika norādīts uz zināmu Ziemeļu baznīcu piemēru, kas taču bija labās attiecībās ar Anglijas baznīcu.

Mēs runāsim vēlāk par to, kas tas bija par postu luterismam visā pasaulē, ka Zviedrijas un Somijas baznīcas iestājās iesvētīšanas kopībā ar anglikāņiem tā vietā, lai pateiktu, ka Anglijas baznīcas “iesvētīšana” ir nederīga ne tikai no katoliskā, bet arī no luteriskās reformācijas redzes viedokļa, jo ar to pēc Augsburgas ticības apliecības 5. artikula izpratnes ir jādod vairāk nekā iecelšana vārda un sakramentu amatā. Kā tas ir izpaudies Āfrikas un Indijas misiju laukos, ir visiem redzams, tur mums tagad laimīgā kārtā ir divu veidu luterisko misionāru grupas ar un bez “apustuliskās sukcesijas”, abas vairāk vai mazāk ir sadraudzībā ar visām iespējamām baznīcām, bet ne vairs savstarpēji un ne ar tām luteriskajām baznīcām, kas vēl ir uzticīgas savām ticības apliecībām.

To, kā šis jautājums Vācijā kļūst par problēmu, parāda satriecošais fakts, ka Frīdrihs Heilers, būdams teoloģijas profesors Marburgas Evaņģēliskajā fakultātē, slepus sevi atļāva iesvētīt par bīskapu, slepeni evaņģēliskajiem mācītājiem deva priestera svētību, tā ka viņi tagad slepeni, nepamācot draudzi, varēja īstenot “pārvēršanu”, svinot altāra sakramentu, it kā Kristus baznīcā jel kad būtu doti sakramenti un iesvētīšana, nepasakot skaidri, kas tiek dots un kas tiek saņemts – un rīcība nebūtu notikusi visas kristīgās draudzes priekšā.

Vācu baznīcas vadība darītu daudz labāk, pievēršot uzmanību vācu luteriskās garīdzniecības slepenajai romanizēšanai un atklātai kalvinizēšanai, tā vietā, lai ar īpašiem likumiem un līdzīgiem pasākumiem vērstos pret tiem, kas nopietni attiecas pret patiesas luteriskās katolicitātes veco mantojumu, jo vienīgi ar to iespējams novērst romanizēšanu.