Sadraudzēties ar nāvi

“[..] es tev saku, celies augšā!” (Lk.7:14)

Nāve ir mūsu ienaidniece, turēdama mūs verdzībā. Šis ir reālistisks, kristīgs skatījums uz nāvi. Nāve nav nekas dabisks, nekas tāds, ar ko cilvēks var pamazām sadraudzēties. Dziļi mūsu būtībā ir pareiza izjūta par to, ka nāve mums, cilvēkiem, ir kaut kas biedējošs, kaut kas tāds, kam nevajadzētu notikt. Nemaz nebija tāda nodoma, ka mums būtu jāmirst. Nāve ir zīme tam, ka ir notikusi katastrofa, ka dzīve ir kļuvusi par kaut ko citu nekā to, kam tai būtu vajadzējis būt. Ir gan veselīgi, gan pareizi bīties no nāves un to piedzīvot kā ienaidnieci, izpostītāju un nelabvēli.

Bēru procesija, virzīdamās cauri Naines pilsētas vārtiem, parāda to, cik ļoti mēs esam mūsu ienaidnieces nāves nomocīti. Šeit sēras rada tik dziļu izmisumu, cik vien tas var būt iespējams. Kāds jauns cilvēks guļ miris. Aiz nestuvēm iet atraitne, kas ir zaudējusi visu, arī savu iztiku un drošību sabiedrībā. Tā kā apbedīšanai ir jānotiek tai pašā dienā, viņas rīcībā ir bijušas vien dažas stundas, iekams kaps tiks aizbērts pār vismīļāko, kas viņai ir.

Tad nāk Jēzus. Un viņa paveiktais – tāpat kā visi viņa brīnumi – ir sprediķis, pasludinājums un apsolījums mums visiem. Viņš parāda, ka mūsu ienaidniece nāve ir sastapusi kādu, kas ir par to pārāks. Viņš parāda, ka ir viena iespēja – viena vienīga –, kā paglābties no nāves varas. Ar savu rīcību viņš pasaka to pašu, ko vēlāk teiks saviem vārdiem: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu!” Gluži tāpat viņš sacīja šeit, Nainē: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Tādējādi viņam ir vara to teikt mums visiem arī pie mūsu kapavietas. Un viņš to darīs.

“Sadraudzēties ar nāvi” var nozīmēt “samierināties” un “padoties”, kā arī “mēģināt pakļauties”, atduroties pret nenovēršamo. Piemēram, apgalvojumā: “Mums visiem jāmirst.” Tad ir notikusi atteikšanās no cilvēkam raksturīgas iezīmes. Cilvēks var mēģināt sev iestāstīt, ka ir vien daļiņa matērijas un saskaņā ar dabas likumiem sadalīsies un atkal sabruks. Taču Dievs reiz nu ielicis mūžību cilvēkiem sirdī (Sāl.māc.3:11), un tālab nav tik viegli izskaust savu izjūtu par to, ka nāve ir izpostītāja. Nav arī bijis tāda nolūka. Mēs nevaram tikt galā ar nāvi paši uz savu roku. Ir svarīgāk un pareizāk sadraudzēties ar Jēzu nekā sadraudzēties ar nāvi.