Vai vēlies būt laba sieva?

Noklausies šo e-publikāciju

Sievas, pakļaujieties saviem vīriem, tā piederas saskaņā ar Kungu [Kol.3:18].

Visu pienākumu pamatā, kas sievai ir pret vīru, ir paklausība. Apustulis būtu varējis pieminēt arī tādus pienākumus kā laipnību, uzticību, saimnieciskumu, bet viņš piemin tikai vienu īpašu sievas pienākumu – paklausību. Tas arī bija vienīgais likums, ko Dievs iesākumā bija devis sievietei. Viņš sacīja: “Tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi” (1.Moz.3:16). Vīrs arvien atgādina, kas viņam pa prātam, un tādēļ apustulis spēj tik īsi izteikt galvenos sievas pienākumus.

Bet mēs tūlīt dzirdam sievas jautājumu: vai tiešām vīrs drīkst valdīt pēc savām iegribām un vēlmēm? Atbilde: nē, nekādā ziņā. Arī viņam ir likumi, kuriem jāpakļaujas. Bet, ja viņš tiem neseko, tad ievēro, ka apustulis tūlīt izdara papildinājumu. Viņš saka: “Tā piederas saskaņā ar Kungu.” Ne jau vīra un viņa rakstura pilnības dēļ sievai ir jāpakļaujas, bet tā “piederas saskaņā ar Kungu”.

Sievai ir jāpakļaujas tieši Tā Kunga dēļ, neatkarīgi no tā, vai vīrs pilda savus pienākumus, vai ne. Ja jau cilvēciskas kārtības dēļ pēc apustuļa Pētera vārdiem mums ir jāpakļaujas Tā Kunga dēļ, tad cik gan daudz vairāk mums ir jāpakļaujas dievišķas kārtības dēļ, kā tas ir šai gadījumā.

Vārdi “tā piederas saskaņā ar Kungu” ietver sevī divas lietas: pirmkārt, sievai jāpakļaujas savam vīram kristīgu iemeslu dēļ, t. i., Tā Kunga dēļ, kā iepriekš sacīts. Otrkārt, tam jānotiek kristīgā veidā, t. i., saskaņā ar Tā Kunga vārdu. Viņai jābūt pakļāvīgai, kā Tas Kungs viņai pavēlējis, un jāļauj vīram būt noteicējam ne tikai vārdos un rīcībā, bet arī saskaņā ar savu gribu.

Tava griba lai ir “pēc tava vīra”, un tas lai notiek aiz sirsnīgas vēlmes, “Tā Kunga dēļ”, un viņai jāpadara vīra griba par savējo. Bet, kad tu visu darīsi Tā Kunga dēļ, paklausību Dievam tu arvien turēsi augstāk par paklausību savam vīram. Jo, ja tavs vīrs prasa ko pretēji Dieva baušļiem, tad spēkā ir vispārējais likums: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Ap.d.5:29). Par to baznīctēvs Gregorijs ir sacījis: “Sievai ir jābūt savam vīram tīkamai tā, lai viņa nekļūtu netīkama savam Radītājam.”

Svētie Raksti nepārprotami māca, ka sievai jāpakļaujas savam vīram visās lietās. Tā mēs lasām apustuļa vārdus: “Pakļaujieties cits citam Kristus bijībā: jūs, sievas, – saviem vīriem kā Kungam, jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva,.. kā draudze visās lietās pakļaujas Kristum, tāpat arī sievas vīriem” (Ef.5:22–25). Tie ir lieli un brīnišķīgi motīvi! Kā Kristus ir Baznīcas galva un Baznīca kā Viņa līgava, “Jēra līgava” (Atkl.21:9), pakļaujas Viņam, tā arī vīrs ir sievas galva. Dievs viņu ir iecēlis par tādu, un tāpēc sievai ir jāpakļaujas savam vīram.

Arī Pēteris saka: “Tāpat arī jūs, sievas, pakļaujieties saviem vīriem, lai, ja arī kādi netic vārdam, tie bez runām tiek pārliecināti savas sievas dzīves veida dēļ, kad viņi redzēs jūsu šķīsto dzīvošanu bijībā” (1.Pēt.3:1–2). Šeit apustulis runā par sievām, kuru vīri ir pagāni. Apustuļa laikā tas nebija nekas neparasts, jo Evaņģēlijs tika sludināts pirmo reizi, un atgriezti tika vai nu vīrs vai sieva. Un, pat ja kristietei, apgaismotai sievai, bija neticīgs vīrs, apustulis joprojām mudina viņam pakļauties.

To vajadzētu ievērot ikvienai kristīgai sievai! Ja esi ticīga, bet tavs vīrs nav atgriezts, tavs pienākums ir viņam pakļauties, pat ja esi gudrāka un spējīgāka par vīru, kamēr vien viņš nepieprasa no tevis neko grēcīgu. Un, ja viņai nav iespējas sludināt vīram ar vārdiem, apustulis mudina, lai viņa to dara ar kristīgu padevību, labprātību, laipnību, uzticību. Šādi vīra sirds, iespējams, tiks mīkstināta ar pazemības un mīlestības kausējošo spēku un norims, lai pārdomātu Dieva vārdu. Viņš mainīs savas domas un sacīs: “Savas sievas piemēra dēļ es saprotu, ka kristieši ir labi ļaudis. Lai Dievs dod arī man kļūt par kristieti!”

Lai Dievs dod ikvienai kristīgai sievai pārdomāt to un visu pārējo, ko esam sapratuši saistībā ar viņas pienākumiem! Nav šaubu, ka tas ir nepatīkami miesai un asinīm, kas vēlas sacelties pret Dieva kārtību un sacīt: “Vai man vienmēr jāpakļaujas?” Taču, kur mājo Kristus Gars, tur miesai jātop krustāsistai un garam labpatīk zināt, kādus darbus Dievs no mums vēlas, un tas priecājas darīt darbus, kas Dievam patīkami.

Luters saka:

“Sievai, kas pakļaujas savam vīram, tas ir liels un dižens dārgums – būt drošai, ka viņas darbi ir tīkami Dievam. Vai tu pazīsti kādu lielāku laimi, kā darīt Dievam tīkamus darbus? Tāpēc, ja vēlies būt kristīga sieva, tad domā šādi: es neskatīšos uz sava vīra īpašībām, vai viņš ir labs vai ļauns. Nē, es skatīšos uz to, ka Dievs mani licis laulībā, un tādēļ gribu pakļauties savam vīram un būt paklausīga.”