Kad laulāto dzīve mājās veidotos labi un svētīgi

Ļoti svarīgi ir nopietni pildīt savus pienākumus pret laulāto draugu, lai piedodam un panesam otra cilvēka vājības. Ir neiespējami saglabāt laimi un mīlestību, ja laulātie necenšas piekāpties, piemēroties un izpatikt viens otram.

Mēs zinām, ka Dievs jau kopš paša sākuma ir iedibinājis šādu kārtību, sievai sacīdams: “..tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi” (sk. 1.Moz.3:16). Vīram ir nopietni pavēlēts lietot savu autoritāti ar mēru un izpratni: “Tāpat, vīri, sadzīvojiet prātīgi ar sievu kā ar vājāko radījumu, godājiet viņas kā tādas, kas ir žēlastībā dotās dzīvības līdzmantinieces..” un: “Vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām” (1.Pēt.3:7; Kol.3:19).

Laulībā nav nekā postošāka par to, ja katrs raugās tikai uz savām tiesībām, bet ne uz saviem pienākumiem. Kad apzināti vai neapzināti sieva nicina sava vīra autoritāti un Dieva iedibināto kārtību, pavisam neņem vērā vīra prātu un gribu, bet tikai savējo, un uzskata, ka viņai ir visas tiesības rīkoties pēc savas patikas, – vai tas nav avots nelaimīgām cīņām, postam, sajukumam un visam citam ļaunumam?!

Nav šaubu, ka cilvēka dabai bieži ir ļoti grūti vadīties pēc Dieva vārda, kas pavēl paklausīt vīram visās lietās (Ef.5:24), īpaši, ja vīrs savu autoritāti nav lietojis ar mīlestību, saprātu un laipnību, bet izturējies cieti un bezdievīgi. Taču tas neatbrīvo sievu no padevības pienākuma, ko Pēteris pauž ļoti skaidri, sacīdams: “Tāpat, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai, ja arī kādi neklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti, redzēdami jūsu dievbijīgo skaidro dzīvi” (1.Pēt.3:1-2).

Šie vīri, kas neklausa vārdiem, bija pagāni. Ja nu kristīgām sievām bija jāpakļaujas pat saviem pagānu vīriem, tad ir diezgan skaidrs, ka ikvienai sievai vajadzētu pakļauties savam vīram. Sievai tikai jāuzmanās, lai savā paklausībā vīram viņa nekļūst nepaklausīga Dievam. Baznīctēvs Gregorijs ir teicis:

Sievai ir jāpatīk savam vīram tā, lai viņa nekļūtu nepatīkama savam Radītājam.

Taču blakus šim izņēmumam visos pārējos gadījumos ir jāpaliek pie patiesības, ka vīrs ir sievas galva un viņai ir jābūt padevīgai visās lietās. Šis viens pienākums īstenībā ir aptvēris visus viņas pienākumus pret vīru, jo šādā vīram tīkamā padevībā un labprātībā viņa arī apgūs un uzzinās, ko vīrs viņā visvairāk mīl un novērtē.

Mēs, protams, saprotam, ka daudzām brīvām un neatkarīgām personām un raksturiem tas izklausās piedauzīgi un sirdi plosoši, taču tāda ir Dieva kārtība. Apustulis sludina: “..vīrs nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ” (1.Kor.11:9). Jo Dievs ir sacījis: “Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam” (1.Moz.2:18).

Tomēr, saprotot sievas aicinājumu un apdomājot šos pienākumus, vīram būtu jāsaprot sava necienība Svēto Rakstu priekšā, kas sauc vīru par sievas galvu, gluži kā Kristus ir draudzes galva! Kas vien mazliet dziļāk un nopietnāk apjauš savus pienākumus, tas drīz nonāk pie veselīgas paškritikas un stingrības pret sevi un kļūst maigs un pacietīgs pret līdzcilvēkiem.

Ak, cik gan labi un svētīgi tad veidotos dzīve mājās, kur abi laulātie katrs savā vietā cenšas pārspēt viens otru šajās divās lietās: pirmkārt, darot visu, kas laulātajam draugam ir patīkams un mīļš, un, otrkārt, panesot un paciešot dzīvesdraugā visu, kas varētu kaitēt mīlestībai.