Upurēt miesas lietas garīgu lietu labā

“Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida.” (Mk.8:5-9)

Daudzi, kas dzirdēja par vīriešiem, sievietēm un bērniem, kuri drosmīgi, par spīti neapdzīvojamajam apgabalam un dienas karstumam, sekoja Kristum tuksnesī, lai dzirdētu Viņa Vārdu, droši vien uzskatīja viņus par muļķiem. Viltus svētie noteikti būtu nonākuši pie šāda secinājuma, bet ne Kristus. Viņam patika ļaužu dedzība, ko bija modinājis pats Dievs. Tāpēc, kad viņiem radās vajadzība, Viņš teica: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ,” (Mk.8:2) un Viņš pavēlēja ļaudīm apsēsties. Cilvēki, kuru ticību bija stiprinājis dzirdētais, paklausīja un apsēdās pie Kristus tukšā galda. Tad Kristus ņēma septiņus maizes klaipus un dažas zivis, ko mācekļi bija pataupījuši sev, svētīja tās, salauza gabalos un deva mācekļiem, lai tie izdala pārējiem. Un lūk! Kristus rokās ēdiens brīnumainā kārtā vairojās. Izdalīšana turpinājās, līdz bija paēdis ikviens, kas bija to tūkstošu ļaužu vidū, kas bija tur sapulcējušies. Patiesībā pēc tam, kad visi bija paēduši, palika septiņi grozi, pilni ar drupačām. Tā ļaudis varēja doties mājup, stiprināti gan miesīgi, gan garīgi.

Tāpat kā cilvēki, par kuriem rakstīts šajā Rakstu vietā, visi patiesie kristieši labprāt upurē miesīgo garīgā labā. Šajā ziņā pasaule viņus var uzskatīt par muļķīgiem, pat liekulīgiem, jo, tiecoties pēc uztura dvēselei, viņi aizmirst pasaulīgās rūpes. Bet viņu Dievs un Glābējs uz viņiem raugās ar prieku. Kas gan var būt laimīgāks par to, kura pusē ir Dievs, pat ja visa pasaule ir pret viņu? Kā saka svētais Pāvils: “Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Rom.8:31) Pasaule var ļaunprātīgi sajūsmināties, kad dedzīgi kristieši nav tik veiksmīgi zemes lietās. Patiesībā viņi pat var nonākt trūkumā, jo viņi neizmanto grēcīgus līdzekļus, lai kļūtu bagāti, jā, viņi var būt trūcīgāki kā apkārtējie tieši tamdēļ, ka dažreiz viņi pavada ievērojamu laiku, lai paēdinātu savas dvēseles un lai izplatītu vēsti par Dieva valstību, un arī tamdēļ, ka viņi dalās savā bagātībā ar nabadzīgajiem brāļiem un māsām. Tomēr, neskatoties uz šādām neērtībām, viņi to dara. Viņu nabadzībā un īslaicīgajās ciešanās Kristus uz viņiem raugās ar lielu žēlumu. Kristus augsti novērtē katru miesīgo trūkumu, ko viņi cieš un panes Evaņģēlija dēļ, un Viņš dod viņiem debesu mierinājumu un atspirdzinājumu simtkārtīgi vairāk nekā viņi zaudē miesīgajās un laicīgajās lietās. Viņš vada viņus cauri visām viņu ciešanām, lai galu galā viņiem vienmēr būtu viss nepieciešamais. Kad ciešanas un bēdas ir vislielākās, tad arī Viņa sniegtā palīdzība ir vislielākā. Kristiešos apstiprinās vecais sakāmvārds: “Baznīcas apmeklēšanas dēļ nekas neaizkavējas, žēlastības dāvanu došana nepadara par nabagu.”

Ja vēlamies labāk izprast, kāpēc patiesie kristieši ir tik gatavi upurēt miesas lietas garīgu lietu labā, mums jāskatās no mūžības viedokļa. Ikviens, kurš šajā dzīvē atteiksies no kaut kā garīga kādu miesīgu labumu dēļ, nožēlos savu lēmumu, kad redzēs, cik maz viņš ir ieguvis nākamajā pasaulē. Un otrādi, tas, kurš šajā dzīvē ar priecīgu prātu atsakās no miesīgām lietām, lai iegūtu garīgu bagātību, atklās, ka pat visniecīgākā sevis noliegšana ir kapitāls, kam Dievs pievieno un par ko Dievs mūžīgi maksā procentus. Šī procentu daba un veidols mums vēl nav zināma, bet mēs varam būt pārliecināti, ka tā krietni pārsniegs visu to, ko esam zaudējuši pasaulē, atsakoties no tās labumiem.