Atanasija nostāja pret Ārija mācību

Vispirms savā grāmatā “Pret ariāņiem” [Contra Arianos] Atanasijs oponē pret pašu Ārija pieeju teoloģijai un viņa attieksmi pret Dieva vārdu, jo “viņš izmanto Svēto Rakstu valodu kā apsegu, aiz kura iesēt savu indi un pievilt vientiesīgos”.

Atanasijs pārmet ariāņiem to, ko mūsdienās mēs saucam par racionālu pieeju, kas attiecībā uz Dievu nav pieļaujama:

..viņi noliedz, ka Dēls ir patiesi no Tēva būtības dzimis, tādēļ, ka tas nozīmētu (Dieva) daļas un sadalītību.

Tāpēc Atanasijs uzskata – kas gan cits tas ir, kā noliegšana, ka Viņš ir Dēls, un vienīgi vārda pēc Viņš tiek saukts par Dēlu?

Un vai tie nav briesmīgi maldi – materiāli domāt par to, kas ir nemateriāls (resp. Dievs), un savas dabas dēļ noliegt to, kas Tēvam ir patiess un dabisks?

Ārija loģika Atanasijam ir nepieņemama, bet pats savu kristoloģijas mācību viņš smeļ no Svētajiem Rakstiem:

Pats Tēva Dēls, Viņa būtībai dabisks, īsts un patiess, vienpiedzimusi Gudrība, Viņš ir vienīgais un pats Dieva Vārds; ne radība, ne darbs, bet patiesais Tēva būtības dzimums. Tādēļ Viņš ir pats Dievs, kas ar Tēvu ir vienāds būtībā (ὁμοούσιος); kamēr citām būtnēm, kuram Viņš ir sacījis: “Es teicu: “Jūs esat dievi”” (Ps.82:6), šī žēlastība no Tēva ir vienīgi līdzdalībā ar Logosu, caur Garu. Jo Viņš ir Tēva Personas izpausme, Gaisma no Gaismas, Spēks un pats Tēva būtības attēls.

Ārijs apgalvoja, ka ir bijis laiks, kad Dēla nebija, un, ka pirms Viņa dzimšanas Viņš nav pastāvējis. Atanasijs no tā secina, ka tas nozīmētu ka Triāde (Trīsvienība) nav mūžīga, un loģiski rodas iespaids, ka laika gaitā ar Dievu ir notikusi attīstība un tikai ar laiku ir izveidojies Viņa galīgais veidols. Tātad Dievs “attīstās” un “mācība par Dievu ir tapusi pilnīga caur papildinājumiem.” Atanasijs atstāsta, kā ariāņi popularizēja savus uzskatus, apelējot pie vienkāršiem ļaudīm:

Tad viņi griežas pie vientiesīgām sievietēm un runā ar viņām šai sievu valodā: “Vai tev bija dēls pirms tas bija dzimis? Ja nē, tad tāpat arī Dieva Dēls nav bijis pirms savas dzimšanas.” Ar šādu valodu šie apkaunojošie vīri ņirgājas un māžojas, un pielīdzina Dievu cilvēkiem; izlikdamies kristieši viņi apmaina neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam līdzīgiem tēliem.

Dievs nav pielīdzināms cilvēkiem, un tādēļ šādas analoģijas ar cilvēka dzīvi nevar palīdzēt atrisināt loģikas problēmas. Tādēļ Atanasijs uzsver, cik tas ir nozīmīgi, ka “cilvēks tic un zina, ka Dievs savā būtībā nav tāds, kā mēs, un būdams Dievs Viņš nerada kā cilvēks, bet rada kā Dievs; un ir skaidrs, ka Viņš nedzemdina kā cilvēks, bet dzemdina kā Dievs.” Jo nevis mēs esam etalons Dievam, bet Dievs ir etalons mums. Tāpat kā

Tēvam ir Viņa Dēls, tā arī mēs topam saukti par tēviem saviem pašu bērniem, jo no Viņa “ikviena cilts (tēvišķība – πατριά) debesīs un virs zemes dabū savu vārdu” (Ef.3:15).

Viss būtu apgriezts ar kājām gaisā, ja apgalvotu, ka Dēls nevar būt műžīgs tikai tādēļ, ka cilvēka dzīvē šādas parādības nav sastopamas. Turpretī Atanasijs retoriski jautā:

Vai Viņam nav jābūt līdzīgs ar Tēvu? Un vai Viņam nav jābūt nemainīgam, kurš ir viens ar Tēvu, un Viņa Dēls, kas ir no Viņa būtības? Ja Tēva būtība ir nemainīga, tad nemainīgam ir jābūt arī tā Dzimumam, kas no tā ir nācis.

Tādēļ pastāvīgā Dieva tēlam ir jābūt nemainīgam; “jo Jēzus Kristus tas pats vakar un šodien un mūžīgi” (Ebr.13:8).