Atanasija mācība par inkarnāciju

Atanasijs, līdzīgi Irenejam, ir ievērojams inkarnācijas (tas ir, Kristus iemiesošanās jeb tapšanas par cilvēku) teologs.

Inkarnācija, kā to apliecina Atanasijs, nekādā veidā neizmainīja Logosa transcendentālo statusu, jo “pieņemdams miesu, Viņš nekļuva citāds, bet palika tas pats.”

Būdams inkarnētajā miesā, dodot tai dzīvību un kustinot to, Viņš vienlaikus ir klātesošs it visur universā, dzīvinot un vadot to ar savu dzīvību dodošo spēku. Ar īpaši spēcīgu soterioloģisku (tas ir, glābšanas, pestīšanas) uzsvaru Atanasijs apgalvo, ka tikai Dievs var izglābt grēkā kritušo cilvēci, un Logoss, protams, ir pilnīgi dievišķs. Atanasijs savā darbā “De incarnatione” (Par inkarnāciju} saka:

Mēs bijām Viņa inkarnācijas motīvs; mūsu glābšanas dēļ Viņš cilvēku mīlēja tik ļoti, ka piedzima un nāca cilvēciskā miesā.

Atanasijs uzsver Kristus inkarnāciju šaurā nozīmē, tas ir, kā līdzekli caur ko cilvēka daba ir savienota ar dievišķo, paaugstināta un dievišķota. Tieši to viņš domā, kad raksta:

Dievs tapa cilvēks, lai mēs varētu kļūt dievi.

Savā darbā par inkarnāciju Atanasijs pilnīgāk izskaidro inkarnācijas saistību ar cilvēka glābšanu:

Logoss, zinādams, ka cilvēka samaitātība nevar tikt atlīdzināta citādi kā vien ar nāvi. Un tādēļ, ka Logosam nebija iespējams mirt (jo Viņš ir nemirstīgs un sava Tēva Dēls), Viņš pieņēma sev miesu, kas var mirt, lai šī miesa, kas dalīga pāri visam esošajā Logosā, būtu pakļauta nāvei mūsu labā un iemājojušā Logosa dēļ paliktu nemirstīga, un nākotnē samaitātība varētu mitēties visos caur Viņa augšāmcelšanās žēlastību. Tādējādi kā nevainīgs upuris, kas tīrs no jebkura traipa, nododot nāvē miesu, kuru Viņš sev pieņēma, Viņš iznīcināja nāvi visos tās veidos ar līdzvērtīgu upuri.. un ar to neiznīcīgais Dieva Dēls, mājodams pie visiem ar līdzīgām īpašībām, atbilstoši apģērbj visus ar nemirstību savas augšāmcelšanās apsolījumā.

Kā mēs redzam, Kristus inkarnācija, nāve un augšāmcelšanās ir šeit saistītas kopā un tikai apskatot tos visus kopā, Atanasijs sludina pestīšanu. Kristus nāve būtu neiespējama, ja Viņš nebūtu tapis cilvēks. Visi Kristus dzīves notikumi ir neatdalāmi. Pestīšanas labumi ir atklāti mūsu Pestītāja dzīvē, kas jāaplūko tās kopumā. Visas mūsu ciešanas bija uzliktas Viņam, un Viņš tās iznīcināja. Viņš iznīcināja nāvi ar nāvi un visas cilvēciskās vājības ar savu cilvēcisko darbību. Tas ir veids kā saprast Kristus nāves un upura reprezentativo raksturu un cilvēka pestīšanu Kristū.

Kristus par mums dzima, par mums dzīvoja uz šīs zemes, par mums mira un par mums augšāmcēlās, lai apstiprinātu mūsu augšāmcelšanos. Kristus nāve nebija Viņa vājības dēļ, bet Viņš mira, lai izglābtu cilvēku. Kad Atanasijs runā par inkarnāciju un apgalvo, ka “Dievs tapa cilvēks, lai mēs taptu dievi”, viņš tajā pašā laikā saka, ka “Kristus mūsu visu dēļ nesa upuri, nododams savu paša svētnīcu nāvē visu cilvēku vietā, lai atsvabinātu visus no pakļautības iedzimtajam pārkāpumam”.

Viņš runā par Kristus upuri, kas upurēts mūsu grēku izpirkšanai un cilvēku atpestīšanai no samaitātības. Atanasijam Kristus nāve ieņem nozīmīgu vietu pestīšanas plānā. Nemirstība pie cilvēkiem ir nākusi caur nāvi. Kristus samaksāja par mums mūsu parādu.