Par reliģiju vispār
Termina reliģija etimoloģija joprojām nav īsti skaidra. Luterāņu dogmatiķis Hollacs raksta:
“Daži uzskata, ka termins reliģija ir atvasināts no vārda religare[1] (Laktancijs[2]), citi – no relegere[3] (Cicerons). Saskaņā ar pirmo, reliģija apzīmē nepieciešamību pareizi pielūgt Dievu jeb kaut ko tādu, kas uzspiež cilvēkam noteiktus pienākumus un uzdevumus. Saskaņā ar otro etimoloģiju, reliģija ir uzmanības pievēršana tām lietām, kuras ir saistītas ar Dieva pielūgšanu. Izplatītāks ir pirmais uzskats”.
Luterāņu dogmatiķis Kvenštets kā reliģijas sinonīmus citē grieķu terminus θρησκός – reliģiska kalpošana (Jēk.1:26), εὐσέβεια – reliģiozitāte, dievbijība (1.Tim.4:8), λατρεία – garīgā, saprātīgā dievkalpošana (Rom.12:1). Tomēr neviens no šiem terminiem patiesībā nav īsts reliģijas sinonīms, lai arī ikviens no tiem apzīmē un uzsver kādu konkrētu tās aspektu. Patiesa reliģija ir vienība ar patieso Dievu ticībā Jēzum Kristum; nekas vairāk un nekas mazāk. Tomēr šai kontraversei attiecībā uz reliģijas etimoloģisko nozīmi nebūtu mūs jāsatrauc, jo galējā analīzē vārda denotācija nav atkarīga no tā etimoloģijas, bet gan no tā pielietojuma.
Tomēr, ja mēs vēlamies aptvert gan kristīgo reliģiju, gan arī nekristīgās reliģijas, tad parastais termina reliģija pielietojums mums nesniedz apmierinošu reliģijas definīciju. Lai arī kā kristieši, tā arī nekristieši lieto terminu reliģija, ikviena no šīm grupām saista ar to savas specifiskas koncepcijas un nozīmes, un, kā mēs par to vēlāk pārliecināsimies, tās ir pretējas. Šim jautājumam būtu jāvelta vairāk uzmanības.
Mēs varam pārliecināties, ka visas pagāniskās reliģijas atrodas tiešā pretstatā kristīgajai reliģijai. Tās visas bez izņēmuma ir bauslības reliģijas. Pagāniem reliģija ir godīgi cilvēku mēģinājumi izlīgt ar dievībām ar savu pašu centienu jeb darbu palīdzību, piemēram, ar pielūgšanu, upurēšanu, morālitāti, askētismu utt.. Šinī ziņā visas nekristīgās reliģijas ir vienprātīgas, neatkarīgi no atšķirībām atsevišķās detaļās. Un ko gan citu varētu sagaidīt, jo pagāni pēc savas dabas nepazīst Evaņģēliju (“Gudrību arī mēs sludinām,.. bet ne šīs pasaules gudrību, ne arī šīs pasaules valdnieku gudrību” [1.Kor.2:6-10]), bet vienīgi dievišķo bauslību, jeb, pareizāk būtu teikt, to bauslības daļu, kas ir ierakstīta viņu sirdīs. Tādēļ visas viņu reliģiskās domas attiecas uz bauslības jomu un visas viņu reliģijas no sākuma līdz galam ir bauslības reliģijas un tādām tām arī ir jābūt.
Turpretī kristieši uzskata, ka patiesās reliģijas pamatā ir gluži pretējais. Kristiešiem reliģija nozīmē patiesu ticību Jēzus Kristus Evaņģēlijam, jeb labajai vēstij, kas mums ir atklāta Svētajos Rakstos, proti, ka, pateicoties Kristus,- Dieva un cilvēka, pasaules Pestītāja, veiktajai vietnieciskajai izpirkšanai, starp Dievu un cilvēku ir panākta pilnīga izlīdzināšanās. Tādēļ reliģija šī vārda patiesajā nozīmē var tikt attiecināta vienīgi uz tiem, kuri tic Kristum Jēzum. Un tieši to mums šajā jautājumā māca arī Dieva vārds. Saskaņā ar Dieva vārdu, patiesa reliģija ir vienība ar Dievu ticībā Jēzum Kristum. Tā liecina Sv. Pāvils: “Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisns pēc bauslības darbiem, bet ticībā uz Jēzu Kristu, arī mēs esam piegriezušies ticībā Jēzum Kristum, lai taptu taisni Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem” (Gal.2:16).
Ik reizi, kad kādi teologi vai veselas konfesijas ārējā kristīgajā pasaulē vai nu daļēji, vai arī kopumā noliedz kardinālo mācību par attaisnošanu no žēlastības, ticībā Jēzum Kristum, šie teologi vai baznīcas atmet kristīgo reliģijas koncepciju un pieņem pagānu uzskatu. Viņi ir kristīgās ticības apostāti[4], kā to pasludina Sv. Pāvils: “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisni, jūs esat žēlastību pazaudējuši” (Gal.5:4). Īsāk sakot, mācība par pestīšanu no darbiem ir pretēja mācībai par pestīšanu ticībā; tās izslēdz viena otru un, tādējādi, ja kāds pestīšanas iegūšanai paļaujas uz saviem darbiem, viņš patiesībā vairs neatzīst kristīgo reliģiju.
Pamatatšķirību starp kristīgo reliģiju un visām pārējām tā dēvētajām reliģijām ir precīzi norādījis Oksfordas Univesitātes profesors Makss Millers, kurš raksta:
“Četrdesmit gadus veicot savus pienākumus kā sanskrita pasniedzējs Oksfordas Universitātē, es esmu veltījis ne mazāk laika kā jebkurš cits mūsdienu zinātnieks Austrumu sakrālo grāmatu izpētei un esmu atradis šinīs tā dēvētajās sakrālajās grāmatās kādu zīmīgu akordu, jeb, tā teikt, kādu diapazonu, .. visām šīm grāmatām raksturīgu kopēju piedziedājumu – pestīšana no darbiem. Tās visas vēsta, ka pestīšana ir jāiegūst, ka par to ir jāsamaksā noteikta cena, un ka šī vienīgā cena, šī izpirkšanas maksa, ir mūsu darbi un nopelni. Mūsu pašu Svētā Bībele, mūsu Austrumu sakrālā grāmata, no sākuma līdz beigām ir protests pret šādu mācību. Šajā sakrālajā Austrumu Grāmatā mums patiešām tiek pavēlēti labie darbi; taču tie ir vienīgi pateicīgas sirds auglis; tie ir vienīgi pateicības upuris, mūsu ticības auglis. Tie nekad nav patieso Kristus mācekļu izpirkšanas nauda. Neaizvērsim savas acis uz to, kas šajās grāmatās ir brīnišķīgs, patiess un atzīstams, taču mācīsim hinduistiem, budistiem un musulmaņiem, ka ir tikai viena Austrumu sakrālā Grāmata, uz kuru viņi varēs paļauties tajā šausmīgajā stundā, kad viņi pilnīgā vienatnē ieies neredzamajā valstībā. Tā ir sakrālā Grāmata, kurā ir rakstīts tas, kas būtu jāpieņem visiem vīriešiem, sievietēm un bērniem, un nevis vienīgi kristiešiem, proti, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē, lai pestītu grēciniekus” .
[1] – “no jauna sasaistīt” – latīņu valodā.
[2] – Lūcijs Laktancijs – slavens III gs. kristīgais autors; Hieronīms viņu sauc par “kristīgo Ciceronu”.
[3] – “no jauna pārdomāt, pārspriest” – latīņu valodā.
[4] – atkritēji.
Ieskaties