33. Kad nedrīkstam zvērēt?


Nāves uzvarētājs

Lielās piektdienas notikumi beidzās dramatiski – Jēzus, kurš Sevi bija saucis par Dieva Dēlu un solījis atpestīt pasauli no grēka varas, tika sodīts kā vislielākais ļaundaris. Briesmīgās mokās Viņš mira pie krusta un, tikai pateicoties divu bagātu un ietekmīgu jūdu augstmaņu pūlēm, tika daudzmaz pienācīgi apglabāts. Tā kā Viņš nebija sarakstījis nevienu grāmatu, publiski bija darbojies tikai trīs gadus attālā Romas impērijas provincē un beigu beigās Viņu bija pametuši pat paši tuvākie mācekļi, tad šķiet, ka šā vīra piemiņai jau sen bija jānogrimst aizmirstībā. Tomēr jau pavisam drīz pēc Jēzus nāves Viņu pazina visā Palestīnā.


Vēl trīs gadsimtus vēlāk Viņa simbols greznoja Romas imperatora kareivju vairogus un impērijas monētas. Mūsdienās miljoniem cilvēku sevi uzskata par Viņa sekotājiem un gandrīz ikviens ir dzirdējis Viņa vārdu – Jēzus Kristus. Šajā sakarībā gribot negribot rodas jautājums – kādēļ šis vārds nenogrima aizmirstībā, bet kļuva patiesi leģendārs, radot veselu apvērsumu cilvēces vēsturē? Viena no atbildēm ir, ka no Jēzus personas ticis radīts mīts, kura centrā ir Viņa augšāmcelšanās. Labi, bet kādēļ, lai radītu šo mītu, bija vajadzīgs tieši Jēzus? – Nu, Viņš bija tam pati piemērotākā tā laika persona, – varētu būt atbilde. Bet vai bija? Atbilde ir – nē! Anglikāņu bīskaps un antīko laiku vēsturnieks P.Barnets norāda uz kādu jūdu dumpinieku, kuru apmēram simts gadus pēc Jēzus nāves romiešu karavīri notvēra un sodīja ar nāvi. Šis vīrs vadīja bruņotu jūdu sacelšanos pret Romas varu. Šajā dumpī tika nogalināts kāds pusmiljons jūdu, sagrauts kāds pussimts cietokšņu un iznīcināts gandrīz tūkstotis ciematu. Jūdu augstākā garīdzniecība šā dumpja vadoni, kas sevi dēvēja par Israēla ķēniņu, dalīja ļaudīm zemi un izdeva pats savu naudu, uzskatīja par gaidīto jūdu Mesiju jeb, lietojot grieķu vārdu, Kristu. Ja nu kāds grasījās radīt mītu, tad šis vīrs tam bija daudz piemērotāks nekā savādais sludinātājs no Nacaretes. Tomēr nekāds mīts radīts netika, un šā jūdu vadoņa vārds nogrima pilnīgā aizmirstībā. Tikai 1951. gadā, kad alās pie Nāves jūras tika atrastas arī dažas personīga satura vēstules, pētnieki uzzināja Šā dumpinieka vārdu ben Kosiba. Tagad ir zināms, ka šā vīra vārds patiesībā piedzīvoja savdabīgas pārmaiņas. Panākumu laikā, kad viņu uzskatīja par jūdu Mesiju, viņa vārds ben Kosiba tika pārveidots par bar Kokhba, kas nozīmē Zvaigznes dēls. Tomēr tā nebija vienīga pārmaiņa, kuru viņa vārds piedzīvoja. Pēc tam, kad romieši šo dumpinieku sodīja ar nāvi, ļaudis sāka viņu dēvēt par ben Koziba, tas ir, par Meļa dēlu. Kā redzam, vilšanās un zaudētas ilūzijas rada nevis mītus, bet tieši pretējo – naidu, novēršanos un aizmiršanu. Tas pats būtu noticis arī ar Jēzu no Nācaretes, ja vien tajās dienās Jeruzalemē nebūtu noticis vēl kaut kas – kaut kas tik ārkārtējs, ka tā iespaids daudzkārt pārsniedza ben Kosibas un viņa sekotāju radīto iespaidu. Mēģināsim noskaidrot, kas tad īsti toreiz Jeruzalemē notika.

Neilgi pēc Jēzus krustā sišanas un guldīšanas kapā iestājās jūdu sabats. Dievs bija devis septīto dienu cilvēkam par svētību, atpūtu un prieku, bet šķita, ka šis sabats nesīs tikai skumjas un bēdas. Sabata noteiktā piespiedu bezdarbība no svētīgas atpūtas bija pārtapusi par lielu apgrūtina jumu. Smagu un bezcerīgu domu māktas, dažas jūdu sievietes ar nepacietību gaidīja sabata beigas. Šoreiz laiks ritēja pavisam lēni. Likās – šī mokošā diena nebeigsies nekad. Tas, kuru viņas bija mīlējušas vairāk par visu, bija miris, tagad šķita, ka dzīves jēga ir pilnīgi zudusi un kopā ar Jēzu aprakta guļ klints kapā. Izmisīgi mēģinādamas pieķerties pagātnei, tās apcerēja pēdējo iespēju, kā parādīt Jēzum godu, – svaidīt Viņu ar dārgām svaidāmām zālēm. Šī doma kaut kā palīdzēja pārciest bezdarbībai nolemto sabata dienu, jo smagu bēdu brīžos nav nekā grūtāk panesama par bezdarbību. Beidzot pienāca sabata jeb sestdienas vakars, uz īsu brīdi atvērās tirgotavas, un sievas beidzot kaut ko varēja darīt. Tās nekavējoties izmantoja šo laiku, lai nopirktu svaidāmās zāles. Tagad atlika tikai sagaidīt rītausmu, nedēļas pirmās dienas – svētdienas – rītu, lai varētu doties uz Jēzus kapu. Ari nakts vilkās lēni un pagāja gandrīz bez miega. Ar lielu atvieglojumu tika sagaidīti pirmie saules stari, un nu sievas beidzot varēja sākt īstenot savu nodomu – Marija Magdalēna, Marija, Jēkaba māte, un Salome devās uz Jēzus kapu (Mk.16:1). Šīs bēdu un rūpju pārņemtās jūdu sievas biji dziļi pārliecinātas, ka Jēzus bijis patiess Dieva cilvēks un tagad Viņa dvēsele, protams, ir pie Dieva. Tomēr tikpat pārliecinātas viņas bija arī par to, ka Jēzus miesa guļ kapā, un šī doma kā akmens nospieda viņu sirdis: „Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” – tās runāja savā starpā (Mk.16:3).

Piektdienas vakarā, tūdaļ pēc Jēzus nāves, kāds jūdu valdības vīrs vārdā Nikodēms, kurš reiz naktī paslepu nāca pie Jēzus, lai runātos par Dieva valstību, bija atnesis daudz svaidāmo zāļu. Kopā ar kādu bagātu jūdu runas vīru Arimatijas Jāzepu, kas arī bija kļuvis par Jēzus mācekli, bet slepeni, jo baidījās no jūdiem, viņi jau bija pienācīgi svaidījuši Jēzus ķermeni pēc jūdu bēru paražām un ietinuši to dārgā audeklā (Jņ.19:38-40). Jēzus miesas tika guldītas Arimatijas Jāzepa nesen klintī izcirstajās kapenēs. Lai pasargātu kapa vietu no plēsīgiem zvēriem, tā ieeju Jāzeps aizsedza ar ļoti lielu un smagu akmeni (Mt.7:57-60). To novelt diezin vai būtu sievu spēkos, tomēr viņas apņēmīgi turpināja ceļu, vēlēdamās arī no savas puses parādīt Jēzum pienācīgu godu.

Šīs skumju māktās jūdu sievas nezināja, ka bez akmens novelšanas viņām radušās ari citas, daudz lielākas problēmas. Augstie priesteri un farizeji bija sanākuši pie Poncija Pilāta un izlūgušies kapam apsardzi, apgalvodami, ka Jēzus mācekļi varētu nozagt Viņa mirušās miesas. Pilāts bija atvēlējis tiem savu personīgo apsardzi – rūdītus, īpaši labi sagatavotus karavīrus – un licis kapu aizzīmogot ar Romas impērijas zīmogu, par kura aizskaršanu draudēja nāvessods (Mt.27:62-66). Šis apstāklis sievu nodomu varēja padarīt daudz grūtāk piepildāmu nekā smagais akmens, kas sedza kapa ieeju. Sievas nezināja ari to, kas bija noticis agri rītā vēl pirms viņu došanās ceļā – pēkšņi, zemestrīces pavadīta, bija parādījusies kāda neparasta, žilbinoši balta būtne, kapakmens ticis novelts un zibens spožumam līdzīgā būtne apsēdusies uz akmens, liekot kaujas laukā rūdītajiem karavīriem drebēt nāves bailēs. Ieraudzījuši, ka kaps ir tukšs, viņi, panikas pārņemti, metušies bēgt (Mt.28:2-4). To visu sievas vēl nezināja.

Pa līkumoto dārza celiņu tuvojoties kapa vietai, sievas jau pa gabalu ieraudzīja, ka kapa akmens ir novelts (Mk.16:4). Tas šķita aizdomīgi. Protams, sievas bija pārliecinātas, ka taisnā Jēzus dvēsele atrodas Dieva valstībā, bet doma par augšāmcelšanos tām nebija ne prātā. Tādēļ Marija Magdalēna, kas bija apsteigusi pārējās sievas, ieraudzījusi novelto kapakmeni, nolemj, ka jūdi nozaguši Jēzu un kaut kur noslēpuši. Satraukta un izmisusi viņa ar šo vēsti pa citu ceļu steidzas pie Pētera un Jāņa (Jņ.20:2). Pa to laiku pie kapa pienāk pārējās sievas. Droši vien viņas domāja, ka Marija Magdalēna būs kaut kur atradusi palīdzību un kapa akmeni novēlusi. Sievas dodas iekšā kapenēs, taču Jēzus vietā tur atrod kādu neparastu būtni, kas viņas ārkārtīgi pārbiedē. Šis Dieva sūtnis – eņģelis – tūdaļ mierina sievas, stāstīdams, ka Jēzus vairs nav te, ka Viņš ir augšāmcēlies, kā jau iepriekš pats bija teicis. Eņģelis mudina sievas ar šo priecīgo ziņu doties pie pārējiem mācekļiem un vēlāk visiem kopā noiet uz Galileju, kur tie sastapšot augšāmcelto Kungu. Taču sievas pārbīlī metas prom no kapenēm un nesaka nevienam citam ne vārda, kamēr izdodas sapulcināt visus mācekļus vienkopus (Mk.16:5-8).

Pa to laiku Marija Magdalēna ir atradusi Pēteri un Jāni, kas turējās kopā, un stāsta viņiem, ka Jēzus miesas ir nozagtas no kapa un paslēptas (Jņ.20:2). Izdzirdējuši viņas sacīto, abi, daudz nedomādami, drāžas uz klintī izcirstajām kapenēm. Jānis, kas bija jaunāks par Pēteri, viņu apsteidz un pie kapa nonāk pirmais. Apstājies pie ieejas, viņš redz kapā zemē guļošo audekla gabalu, kurā vajadzēja būt ietītam Jēzus ķermenim. Šajā brīdī piesteidzas Pēteris un, daudz neprātodams, metas iekšā kapenēs. Redzētais Pēteri apstulbina – audekla gabals, kurā bija ietīts Jēzus ķermenis, guļ atsevišķi no sviedrauta, kurā bija ietīta galva. Abi auduma gabali ir kārtīgi salocīti, neatraisīti, kā tie tika aptīti Jēzus ķermenim un galvai. Šajā brīdī Pēterim beidzot uzdrīkstas pievienoties arī Jānis. Tagad arī viņš redz, ka līķauts un galvas sega nav attīti. Mācekļi nespēj redzēto izskaidrot, bet saprot, ka Jēzus miesas nevarēja būt nozagtas, jo dabūt tās ārā no satītā audekla nebija iespējams. Apmulsuši un brīnīdamies par notikušo, abi divi dodas projām (Jņ.20:3-10). Ceļā sastaptajai Marijai Magdalēnai neko nesacīdami un nezinādami, ko citu iesākt, viņi atgriežas savā naktsmītnē.

Marija Magdalēna, vēl neko nezinādama un nesaprazdama, raudādama un acis slaucīdama, devās vēlreiz apskatīt tukšo kapu. Taču tas vairs nebija tukšs, – tur, kur bija atradušās Jēzus miesas, galvgalī un kājgalī stāvēja divi eņģeļi spoži baltās drēbēs (Jņ.20:11-12). „Sieva, ko raudi?” – tie uzdeva, šķiet, pavisam muļķīgu jautājumu (Jņ.20:13). „Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši,” atkal asarās izplūzdama, atbild Marija Magdalēna (Jņ.20:13). Te pēkšņi Marija jūt, ka blakus ir vēl kāds. Pagriezusies viņa redz kādu pirmajā brīdī nepazīstamu Vīru un notur to par dārznieku (Jņ.20:14). „Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?” Viņš jautā (Jņ.20:15). Domādama, ka dārznieks varētu būt paņēmis un aiznesis Jēzus miesas, Marija Magdalēna saka: „Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!” (Jņ.20:15) „Marija!” nepazīstamā Vīra balsī ieskanas tik pazīstamie toņi (Jņ.20:16). Grūti aprakstīt, kas notiek Marijas sirdī. Tā taču ir Jēzus balss! Tas ir Viņš! Kopš tā brīža, kad Šā Vīra vārdi bija likuši septiņiem ļaunajiem gariem atstāt Marijas miesu un dvēseli, tā viņai bija kļuvusi par visdārgāko un mīļāko balsi uz šīs zemes. „Mācītāj!” – izlaužas no Marijas mutes (Jņ.20:16). Daudz nedomādama, viņa metas pie Jēzus, taču tiek apturēta: „Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” (Jņ.20:17) Jēzus it kā saka: mūsu kopīgā pagātne ir pagājusi, bet kopīgā nākotne vēl tikai priekšā. Tagad pietiks ar to, ka tu redzi Mani un zini, ka Es esmu augšāmcēlies. Ej un mierini ar šo vēsti arī „Manus brāļus”, tā Viņš nosauc pārējos mācekļus (Jņ.20:17). Marija Magdalēna jūtas kā no jauna piedzimusi. Kaut ko tādu viņa nebija ne gaidījusi, nedz cerējusi. Ar priekā gavilējošu sirdi Marija paklausa šai pavēlei un steidzas pie mācekļiem: „Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis,” viņa gavilēdama stāsta (Jņ.20:18).

Tomēr mācekļi nebūt negrasījās viņas vārdiem ticēt. Marijas un citu sievu stāstītais „tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja” (Lk.24:11). Pat tad, kad vēlāk divi no mācekļiem sastapa Jēzu uz Emavas ceļa un atgriezušies stāstīja to pārējiem, tie viņiem neticēja (Lk.24:34-35). Kad Tomam par Jēzus augšāmcelšanos stāstīja visi pārējie apustuļi, viņš atteicās ticēt ne tikai, pirms redzēs Vīnu pats savām acīm, bet arī pirms aptaustīs pats savām rokām (Jņ.20:25). Nevienam no mācekļiem nebija vēlmes vai noslieces ticēt tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Tikai tad, kad katrs pats sastapa augšāmcelto Kungu, maz pamazām viņi sāka atcerēties, ko Jēzus bija iepriekš sacījis, un sāka ticēt tam, kas bija noticis.

Taču mācekļi nebija vienīgie, kas dzirdēja par Jēzus augšāmcelšanos. Tuvojoties augšāmcelšanās rītam, Dieva eņģelis, zemei trīcot, bija novēlis kapa akmeni, lai visi redzētu, ka Jēzus tur vairs nav. Eņģeļa parādīšanās bija tā pārbiedējusi romiešu kareivjus, ka tie panikā bēga. Baidīdamies no Pilāta, viņi vispirms devās pie jūdu augstajiem priesteriem. Jūdu reliģiskā vadība tūdaļ sapulcināja vecajos. Tā nu viņi vieni no pirmajiem dzirdēja par notikušo. Tā vietā, lai nožēlotu un mēģinātu vērst par labu nodarīto, šie vīri nolēma bagātīgi samaksāt kareivjiem un lūdza tos izplatīt baumas, ka Jēzus mācekļi Viņa miesas nozaguši. Gadījumā, ja Pilāts to uzzinātu, augstie priesteri apsolīja viņu nomierināt un gādāt, lai kareivji netiktu sodīti (Mt.28:11-15). Tā piepildījās Jēzus paredzējums, ka tie, kas netic Svētajiem Rakstiem, neticēs arī tad, ja mirušie augšāmcelsies (Lk.16:31). Neticība arvien ir tikpat stūrgalvīga, cik muļķīga un akla.

Evaņģēliji liecina, ka pat pašu uzticīgāko Jēzus mācekļu vidū un citu šo notikumu aculiecinieku starpā nebūt nevaldīja vēlme redzēt Viņu augšāmcēlušos. Tieši pretēji, visi par notikušo bija ārkārtīgi pārsteigti un pirmajā brīdī nezināja, kā uz to reaģēt. Jēzus mācekļi izturējās ļoti skeptiski pat pēc tam, kad bija redzējuši tukšo kapu un dzirdējuši citu stāstīto par augšāmcēlušos Kungu. Tikai tad, kad tie paši Viņu sastapa un Jēzus norāja viņu neticību un cietsirdību, mācekļi beidzot ticēja notikušajam (Mk.16:14).

Tas īsumā ir viss, kas mums zināms par šo neparastāko un negaidītāko notikumu visā cilvēces vēsturē. Fakti nebūt neliecina par mēģinājumiem radīt Jēzus augšāmcelšanās mītu pagātnē un nerada vēlmi Šādu mītu radīt vai uzturēt arī mūsdienās. Drīzāk mēs vērojam tieši pretējo. „Nav brīnums, ka šīs pasaules hērodi, cēzari un saduķeji, gan senie, gan mūsdienu, dedzīgi vēlējās un vēlas joprojām izslēgt jebkuru patiesas augšāmcelšanās iespēju. Galu galā viņi izvirza pretprasību pēc reālās pasaules, bet viņu reālā pasaule ir tā, kuru tirāni un huligāni (ieskaitot intelektuālos un kultūras tirānus un huligānus) mēģina valdīt ar spēku. Tie ir pārliecināti, ka, lai to paveiktu, jādara gals visām baumām par augšāmcelšanos, baumām, kuras nozīmētu, ka viņu varenākie ieroči – nāve un dekonstrukcija – beigu beigās nemaz nav visvareni. Tomēr jūdu domāšanā reālā pasaule ir tā, kuru radījis un par kuru joprojām sēro īstais Dievs. Tā ir īstā un reālā pasaule, kura pašos agrākajos stāstos par Jēzus augšāmcelšanos ar šo notikumu tika izšķiroši un uz visiem laikiem pieprasīta atpakaļ Dievam. Šis notikums – Jēzus augšāmcelšanās – prasa, lai tas tiktu saprasts nevis kā kāds ekscentrisks brīnums, bet gan kā jaunas radīšanas sākums. Tā ir šī reālā pasaule, kura jāstudē vēsturniekiem, lai cik sarežģīti tas varētu būt. Un, lai cik bīstami tas varētu izrādīties, tā ir šī reālā pasaule, kurā un kuras dēļ kristiešiem jādzīvo un, ja nepieciešams, jāmirst. Bez jelkādam atlaidēm to pieprasa radīšanas Dievs, taisnīguma Dievs, Dievs, kas atklājas krustā sistajā un augšāmceltajā Jēzū no Nācaretes kā krustā sistais un augšāmceltais Dievs.” Tā savu vairāk kā 700 lappušu biezo pētījumu par Jēzus augšāmcelšanos beidz britu vēsturnieks, bīskaps Toms Vraits. Mīts pasaulei nav nekas neparasts. Pagātnē mītu ir bijis daudz, un tādu netrūkst arī mūsdienās. Viens no valdošajiem mūsdienu mītiem ir progresa un nākamās labklājības mīts, kam pretī jātiecas ar varu un spēku. Tomēr tā ir šķietamība, pašapmāns. Tā iznākums ir vilšanās, bezcerība un izmisums, kura simbols ir Jūda Iskariots. Ar šo mītu velns cer aizvilināt cilvēci no tās jaunās radīšanas realitātes, kurā Dievs mums dāvājis iespēju dzīvot, pateicoties Jēzus ciešanām, nāvei un augšāmcelšanai. Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Nāve ir uzvarēta!



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.