Arī svētie reizēm ir krituši grēkā

“Tad tās vietas iemītnieki vaicāja par viņa sievu. Un viņš atbildēja: “Tā ir mana māsa,” – jo viņam bija bailes sacīt: “mana sieva”, lai pilsētas vīri nenokautu viņu Rebekas dēļ.” [1.Moz.26:7]

Es labprāt dzirdu, ka arī svētie reizēm ir krituši grēkā un kļuvuši vāji – ne tā, ka es šādu vājumu gribētu slavēt kā tikumu un labu darbu; tāpat es neattaisnoju arī apustuļus, kas bēguši projām no Kristus, nedz arī Sv. Pēteri, kas Viņu noliedzis, tāpat neattaisnoju visu pārējo šo vīru vājumu un nesaprātību.

Tas viss nav rakstīts augstprātīgu un cietsirdīgu cilvēku dēļ, bet gan – lai parādītu, kā notiek Kristus Valstībā, kuras mazajā pulciņā ir vājas, nabadzīgas un biklas sirdis, kas itin viegli var tikt ievainotas un ne tik viegli pieņem mierinājumu.

Kungs Kristus ir ne tikai stipro, bet arī vājo un bailīgo Ķēniņš; ar augstprātīgajiem Viņš ir naidā, stipros Viņš noraida un cīnās pret tiem. Farizejus un pārdrošus ļaudis Viņš nosoda, turpretī izbiedētas, mazdūšīgas, nomāktas un noskumušas sirdis Viņš negrib salauzt, nedz apkaunot; Viņš negrib izdzēst kvēlojošu degli [Jes.42:3]. Tā Viņš ir rīkojies vienmēr un visos laikos.

Tā Viņš ir darījis un darīs no pasaules iesākuma līdz pat tās galam.