Baznīcai jābūt vienotai ticībā

“Beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi.” (1.Pēt.3:8)

Ir ārkārtīgi svarīgi, ka esam informēti par patieso vienotību, pēc kuras, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, Baznīcā ir jātiecas un ko būtu jākopj. “Vienība”, “vienotība” un “baznīcas miers” ir modes vārdi, ko izrunā daudzi tūkstoši cilvēku, un tie ir regulāri temati reliģiskajos medijos. Bet kāda ir šīs vienotības būtība, par kuru tik regulāri runā un kuru meklē? Tā ir šāda: cilvēkiem jāpārtrauc strīdēties ticības atšķirību dēļ; viņiem jāliek vienam otru mierā; viņiem vai nu jāklusē par citu kļūdām, vai arī jānostājas pretī tikai vislielākajām novirzēm no Dieva Vārda; viņiem jāsniedz brālīga roka visiem pārējiem; un viņiem jāapvienojas vienā lielā Baznīcā, kur viņi kopā pielūdz Dievu, kopā svin izlīguma mielastu pie Tā Kunga galda, kopā cīnās pret rupju neticību un kopā strādā Dieva valstības celtniecībā. Mīlestībai ir jāvalda pār visu, tā viņi domā, un reliģijai, viņuprāt, vajadzētu tai piekāpties, ja Dievs vēlas radīt vienotību ticībā un mācībā.

Šāda veida vienotība iepriecina miesīgā cilvēka sirdi un prātu. Šī ir vienotība, ko pasaule vēlas. Taču šī nebūt nav tā vienotība, uz kuru Dieva Vārds tik bieži un tik neatlaidīgi mudina Baznīcu. Tālu no tā! Tā ir tikai vienotības šķietamība. Tā iezīmē padošanos idejai, ka šeit, virs zemes, nevar panākt patiesu mieru. Tā nav Baznīcas brūču dziedināšana, bet tikai pārsējs uz strutojošā augoņa, tāpēc tas nav redzams, lai gan tas spiežas aizvien dziļāk sirdī. Tā nesavieno [kā cements] akmeņus baznīcas sienās, veidojot stabilu ēku, tā vietā tā ir tikai plaisu nobalināšana [lai fasāde izskatītos labāk], kas novedīs tikai pie tā, ka ēka sagāzīsies vēl straujāk.

Vienotība, uz kuru Baznīcai jātiecas, ir pavisam citādāka. “Beidzot esiet visi vienprātīgi” (1.Pēt.3:8), Pēteris pamāca. Pirmā lieta, kas nepieciešama, lai patiesi kristieši būtu vienoti, ir tā, ka viņiem jābūt vienā prātā, jābūt vienprātīgiem. Visiem jābūt vienādai ticībai, principiem, uzskatiem un cerībai. Tas, ko viens kristietis atzīst par patiesu ticības jautājumos, ir jābūt arī ikviena cita kristieša pārliecībai. Un visiem vajadzētu spriest un rīkoties atbilstoši.

Apustulis piebilst: “Lai viņš meklē mieru un dzenas pēc tā.” (1.Pēt.3:11) No šīs vienotās ticības saknes kristietī vajadzētu uzplaukt kokam, kas pilns ar sirsnīgas un dedzīgas brāļu mīlestības augļiem. Vienai patiesībai vajadzētu motivēt kopīgam darbam, kas tiek darīts mierā. Šī ir vienotība, kas Baznīcai būtu jākopj. Būšana vienprātībā rada vienotību darbos. Baznīcai jābūt vienotai ticībā, un vienotībai tad jārodas kā mīlestības auglim. Baznīcai no sirds jāturas pie pareizās mācības, un no šīs vienotības mācībā jārodas apliecinājumam ar muti. Baznīcai vajadzētu būt pārliecinātai par vienu patiesību, un tad var rasties vienotība mierā. Baznīcai vajadzētu būt vienotai cerībā, un tam vajadzētu radīt vienotību brālīgam gājienam uz vienu mērķi. Baznīcai vajadzētu būt vienotai sirdī un dvēselē, un tai vienā garā un vienā mutē vajadzētu slavēt Dievu, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Visiem šīs vienas miesas locekļiem vajadzētu palīdzēt viens otram un vienoties cīņā pret kopīgo ienaidnieku.