:: e – BAZNICA ::

Žēlastības līdzeklis vai Pestīšanas simbols?

Mācība par žēlastības līdzekļiem arī ir apskatāma sakarā ar mācību par Kristu kā Pestītāju, jo luteriskā mācība vienmēr ir uzsvērusi, ka sakramenti ir instrumenti vai līdzekļi attaisnojošās ticības radīšanai un stiprināšanai, un sakramenti vienmēr ir tikuši saukti par attaisnošanas līdzekļiem (media iustificationis), kuros Dievs dod Kristus pestījošo nopelnu tāpat kā caur sludināto Evaņģēlija vārdu.

Arī pentakostālismā un neopentakostālismā Kristība un Svētais Vakarēdiens tiek saukti par sakramentiem, taču vārda sakraments nozīmi tie saprot pavisam citādi nekā mūsu baznīcas mācība.

Ja luteriskajā mācībā sakramenti dod grēku piedošanu un līdz ar to arī pestīšanu, tad pentakostāļi uzsver, ka sakramenti atgādina un norāda uz Kristus darbu un ir vienīgi simboli, ar kuru palīdzību Dievs rosina mūsos sirsnīgas jūtas un eksaltētus pārdzīvojumus.

P.K.Nelsons savā grāmatā raksta:

“Jaunās Derības rituāli mums palīdz izjust to, ka garīgā pasaule ir reāla. Tie ataino mūsu acu priekšā pašas galvenās Evaņģēlija patiesības. Kristībā mēs topam apglabāti ūdens kapā un izjūtam satraukumu un šī brīža spraigumu; mēs pagremdējamies ūdenī un ceļamies no tā ārā, parādīdami ar šo darbību mūsu pašu nāvi un augšāmcelšanos un arī Kristus nāvi un augšāmcelšanos…

Tā Kunga mielasts daudz stāsta mūsu sirdīm, tāpat arī mūsu acīm, izjūtām, taustei un citām maņām.. Un tā mēs Tā Kunga mielasta laikā redzam maizi, kas simbolizē mūsu Kunga miesu, kas tiek lauzta mūsu acu priekšā; mēs ņemam gabaliņu no Viņa rokā, liekam to mutē; mēs redzam kā vīnakoka auglis, kas apzīmē Jēzus asinis, tiek ielietas mūsu acu priekšā; mēs dzeram no tā, to pieņemam. Tas viss mums dod realitātes sajūtu, kuru mēs varbūt nevarētu citā veidā sasniegt, un rāda, cik absolūti nepieciešams mūsu dvēselēm un miesām ir saņemt stiprinājumu Jēzū Kristū…

Jo vairāk mēs redzam rituālos, jo vairāk viņi mums nozīmē un jo lielākas ir svētības, ko mēs saņemam.”

“Kristības sakraments simbolizē Kristus nāvi par mums un mūsu nomiršanu pasaulei un savienošanos ar Viņu [Rom. 6:3-5; Kol. 2:12].”

Luterānis no šiem vārdiem noprot, ka viņš te sastopas ar svešu pasauli, kas vairāk līdzinās seno mistēriju kultiem, kuros ar dažādajiem paņēmieniem tiek mēģināts radīt vajadzīgās izjūtas un pārdzīvojumus, nevis viņam, luterānim, ierasto, Kunga vārdos skaidri pamatoto vienkāršo pārliecību par svētībām, ko Kristus sakramenti reāli dod.

Luterānis apzinās, ka Kristības sakraments reāli nonāvē veco cilvēku līdz ar Kristu Viņa krusta nāvē un dzemdina jauno cilvēku [Rom. 6:4,5; Kol.2:12], nevis šo notikumu tikai simbolizē; ka šis sakraments reāli nomazgā grēku caur vārdu, kas savienots ar ūdeni [Ef.5:26], nevis kaut kur citur notiekošu grēku nomazgāšanu ar kādu rituālu tikai teatrāli ataino.

Luterānis ir pārliecināts, ka Kristība reāli glābj, dod pestīšanu un jaunu taisnību [1.Pēt.3:21; Tit.3:5; Gal.3:27], nevis ir kāds kulta rituāls, kurā cilvēks “pats slēdz derību ar Dievu.”

To pašu var sacīt arī par Svēto Vakarēdienu. Tā ir mūsu Kunga patiesā miesa un asins, ko ar maizi un vīnu ēst un dzert pats Kungs mums ir pavēlējis [1.Kor.10:16, 11:24, 25], nevis kādi simboli, kas “dod realitātes sajūtu, kuru mēs varbūt nevarētu citā veidā sasniegt, un rāda, cik absolūti nepieciešams mūsu dvēselēm un miesām ir saņemt stiprinājumu Jēzū Kristū”.

[Pārpublicēts no LMF]