Kad cilvēks pielūdz to, ko pats radījis

Postmodernajā laikmetā cilvēks sevi uztver kā galīgo autoritāti — brīvība tiek definēta kā individuāla pašnoteikšanās, atbrīvota no tradīcijas, morāles un jebkādas transcendentas patiesības. Patiesība vairs netiek uzlūkota kā objektīva realitāte, bet gan kā personiska izjūta. “Es jūtu, tātad tā ir” kļūst par jauno aksiomu.

Frāze “Postmodernajā laikmetā cilvēks sevi uztver kā galīgo autoritāti” nozīmē, ka cilvēks postmodernismā nostāda sevi pašu kā vienīgo un augstāko patiesības, morāles un realitātes mērauklu. Tas ir būtiski milzīgs pavērsiens salīdzinoši no iepriekšējiem laikmetiem.

Patiesības jautājumā:
Postmodernisms noliedz vienu objektīvu patiesību. Tā vietā cilvēks saka:

• “Tā ir mana patiesība.”
• “Katram sava patiesība.”

Tādējādi cilvēks uzskata, ka viņš pats nosaka, kas ir patiesība, nevis to atklāj no Dieva vai realitātes kā tādas.

Morālē un ētikā:
Tradicionāli morāle tika balstīta Dieva likumā – Desmit baušļos. Bet šodien cilvēks nereti saka:

• “Es pats izlemju, kas ir labs un ļauns.”
• “Nevienam nav tiesību mani nosodīt.”

Tas nozīmē, ka cilvēks pats kļūst par likuma devēju sev, bez ārējām robežām vai kritērijiem.

Saprotot to visu, var redzēt, ka Mūsdienu cilvēks, savās acīs apgaismots un progresīvs, ir izveidojis sev jaunu “svētnīcu” — digitālo pasauli, kas šķietami sniedz zināšanas, atbildes un kontroli.

Un tomēr — cilvēkam šķiet, ka viņš ir kļuvis kā dievs, jo zina visu, taču patiesībā viņš regresē. Viņš ir atgriezies garīgā pagānisma stāvoklī, kur radība kļūst par pielūgsmes objektu, un cilvēka paša veidojums tiek uzskatīts par glābēju. Šī paļāvība uz paša rokām darinātu mehānismu nav progress, bet atkrišana no dzīva Dieva.

Kā raksta apustulis Pāvils:

“Saukdami sevi par gudriem, viņi kļuva par muļķiem un aizvietoja neiznīcīgā Dieva godību ar līdzību…” (Rom.1:22–23)

Luters Lielajā katehismā skaidri saka:

Par dievu sauc to, pie kā cilvēks no visas sirds pieķeras un uz ko paļaujas.

Mūsdienās cilvēks aizvien retāk vēršas pie Svētajiem Rakstiem. Tā vietā viņš atver pārlūkprogrammu, ievada savu jautājumu, saņem ātru atbildi — un uzskata sevi par apgaismotu. Taču tā nav patiesā gaisma. Tas ir mirdzošs atspīdums no tukša ekrāna.

Patiesā gaisma nāk tikai no Kristus, kurš saka:

“Es esmu pasaules gaisma. Kas man seko, tas nestaigās tumsībā…” (Jņ.8:12)

Tehnoloģijas pašas par sevi nav ļaunas — tie ir rīki. Tos rīkus mums ir jāmācas lietot. Tie mūs nedrīkst kalpināt! Taču tad, kad cilvēks sāk uz tām paļauties ar visu savu uzticību, cerību un mīlestību, tās kļūst par elkiem.

Patiesa brīvība un patiesība nav meklējama tehnoloģijās vai cilvēka izdomājumos, bet vienīgi Svētajos Rakstos, Evaņģēlijā par Jēzu Kristu, kurš saka:

“Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jņ.14:6)

Ja mūsu sirdis un prāti vairāk paļaujas uz tehnoloģiju nekā uz Dieva Vārdu, mēs esam nokrituši elku kalpībā — pat ja šie “elki” ir čipi un datu centri, nevis zelta teļi.