Žēlastība un ticība

Ja mēs šo pirmo soli saprotam kā žēlastības, ticības priekšnosacījumu, tad mēs jau esam tiesāti un no žēlastības pilnīgi nošķirti.

Ja mēs šo pirmo soli darām ar nodomu, lai nonāktu tādā situācijā, ka varam ticēt, tad šī varēšana ticēt nav nekas vairāk kā darbs, kā jauna dzīves iespēja mūsu vecajā eksistencē. Tātad tas ir pilnīgi pārprasts, mēs paliekam neticībā. Un tomēr ārējam darbam ir jānotiek, mums ir jānonāk tādā situācijā, ka varam ticēt. Mums ir jāveic šis solis. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka šis solis ir pareizi darīts tikai tad, ja mēs to darām, nevis raugoties uz mūsu darbu, kas ir jāveic, bet tikai uz Jēzus Kristus vārdu, kurš mūs aicina to darīt.

Pēteris zina, ka viņš nedrīkst patvaļīgi kāpt ārā no laivas, jau pirmais solis nozīmētu viņa bojāeju. Tāpēc Pēteris sauc: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu,” un Kristus atbild: “Nāc.” (Mt.14:28)

Tātad Kristum ir jāaicina, un tikai tad ir jāsper šis solis. Šis aicinājums ir Viņa žēlastība, kura no nāves sauc jaunajā paklausības dzīvē.

Tā patiešām šis pirmais paklausības solis ir ticības darbs Jēzus vārdam.